Rīgas Brāļu kapi (angļu valodā Brothers' Cemetery) ir pirmie pasaulē šādā arhitektoniski un mākslinieciski veidoti memoriālie kapi, kas veltīti kritušajiem karavīriem.

Šis unikālais ansamblis Rīgā, Latvijā, kļuva par paraugu līdzīgiem memoriāliem citviet pasaulē, apvienojot ainavisko arhitektūru, skulptūras un simboliku, lai godinātu Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu upurus.

Kaut arī kapi oficiāli tika iesvētīti tikai 1936. gadā, jau 1914. gada 26. septembrī Rīgas rāte saņem lūgumu, kurā teikts, lai kritušie karavīri katrā pilsētā tiktu apglabāti noteiktos kapos un vienā vietā. Tālākā gaitā šādas vietas varētu tikt apstādītas ar kokiem, apjoztas ar žogu, izveidojot īpašus brāļu kapus.

Pirmos, uz Rīgu atvestos kritušos,- J. Stūri, A. Havernasu, I. Timmu - apbedīja 1915. gada 15. oktobrī, kapsētai bija izraudzīts blakus Meža kapiem neliels kāpu uzkalniņš, taču karš nebeidzās, un kāpās tika apbedīti arvien vairāk kritušo. Tāpēc vajadzēja kapsētas plānu, lai to varētu pēc vajadzības paplašināt, ko izstrādā Rīgas pilsētas galvenais dārznieks Antonijs Zeidaks.

Kapos tika apbedīti arī Brīvības cīņās kritušie.

1919. gada 1. decembrī notika pirmā Latvijas Sarkanā Krusta dibinātā Brāļu kapu kopšanas komitejas sēde.

1920. gadā sāka spriest par kapu arhitektonisko un māksliniecisko izdaiļošanu, atzīstot, ka par pamatu jāņem Antonija Zeidaka izveidotā ainava.

1921. gadā tika rīkots slēgts konkurss.
1922. gada beigās konkursu atkārto, šoreiz tika uzaicināts piedalīties arī Kārlis Zāle, kurš bija ieradies Rīgā, lai piedalītos konkursā par Brīvības pieminekļa projektu. K.Zāle uzvarēja slēgtajā konkursā.
1942. gadā pats tēlnieks arī apbedīts šajos kapos.

Pirmmetu izstrādāja tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, Pēteris Feders un Antonijs Zeidaks.

1924. gada 18. novembrī svinīgā ceremonijā tika likts Rīgas Brāļu kapu izbūves pamatakmens. Arhitektonisko darbus vadīja Pēteris Feders.
Mirstošo jātnieku pirmo grupu atklāja 1927. gada 20. novembrī, otro - 1928. gada 2. septembrī.
Mātes tēlu atklāja 1929. gada 13. oktobrī.
1930. gadā sākās vārtu izbūve, vēlāk tika veidotas četras karavīru figūras ar vairogiem - četru novadu heraldiskie tēli, 1936. gadā noslēdzošajā sienā iekala Latvijas pilsētu un 19 apriņķu ģerboņus.
Kapus svinīgi iesvētīja 1936. gada 11. novembrī - Lāčplēša dienā, klātesot Valsts prezidentam un valdībai.

Padomju laikā Rīgas Brāļu kapos tika apbedīti arī sarkanās armijas kareivji, bet memoriāls, kā arī blakus esošais Jāņa Čakstes piemineklis, visu šo laiku saglabāja savu nozīmi kā Latvijas neatkarības simbols. Čakstes piemineklis tikai aizstādīts ar krūmiem un piemiņas dienās VDK drošības dienesta darbinieku un milicijas īpaši uzraudzīts, Brāļu kapos bija apbedīti arī strēlnieki. Neviens padomju laikā īpaši nespēja nošķirt sarkanos strēlniekus no tiem, kuri atgriezās Latvijā un kļuva par Brīvības cīņu dalībniekiem. Līdz ar to Brāļu kapi bija ideoloģiski pasargāti.