Rote Zora (Sarkanā Zora) bija kreisi ekstrēmistiska un radikāli feministiska teroristiska organizācija Vācijas Federatīvajā Republikā.

1970. gadu sākumā tā bija daļa no "Revolucionārajām šūnām" (Revolutionäre Zellen), no kurām 1980. gados atdalījās un kļuva par neatkarīgu grupējumu.

Tā uzņēmās atbildību par vairākiem publiskiem uzbrukumiem, izmantojot teroristiskas medotes un izraisot ievērojamus materiālos zaudējumus. Nosaukums aizgūts no Kurta Helda jauniešu grāmatas "Sarkanā Zora un viņas banda" (Die rote Zora und ihre Bande).

Rašanās

1. gadu gaitā līdz ar Jaunās sieviešu kustības (Neue Frauenbewegung) attīstību VFR jautājums par vardarbību pret sievietēm kļuva par vienu no centrālajiem tematiem. Pieauga nepieciešamība pēc autonomām un represijām brīvām telpām, kurās vīriešiem nebūtu pieejas. Tika izveidoti pirmie sieviešu projekti, sieviešu centri, kafejnīcas un grāmatnīcas.

2. gadā izveidojās teroristiska organizācija Revolucionārās šūnas, kuras dibināšanā piedalījās arī sievietes. Tomēr daudzās no tā laika jauktajām autonomajām grupām valdīja seksualizētas vardarbības struktūras un klasiskā darba dalīšana starp dzimumiem, kas izraisīja konfliktus. Tas noveda pie atsevišķu sieviešu un lesbiešu grupu izveides. Jau no pirmsākumiem kustības ideologi izvirzīja ambiciozu mērķi, kļūt par galēji labējās teroristu organizācijas RAF (Sarkanās armijas frakcija) konkurentu.

3. gada jūnijā intervijā žurnālam Emma Sarkanās Zoras locekles sacīja:
   "Mēs nevēlamies kreiso darba dalīšanu pēc principa: sievietes – sieviešu jautājumiem, vīrieši – vispārējām politiskām tēmām. Mēs neatdosim atbildību par mūsu ikdienas pārmaiņām!"

Pirmajā pagrīdes žurnāla Revolucionārās dusmas (Revolutionärer Zorn) izdevumā tika apspriesti arī feminisma jautājumi. Taču, lai gan Revolucionārās šūnas bija atvērtas šīm tēmām, vīriešu attieksme pret tām bija vienaldzīga vai teorētiska. Sievietes organizēja un plānoja uzbrukumus, kas saistīti ar feministiskajiem mērķiem.

1. gadā kāda Revolucionāro šūnu sieviešu grupa sarīkoja sprādzienu Vācijas Federālajā Konstitucionālajā tiesā Karlsruhe. Uzbrukumu pamatoja ar cīņu pret Kriminālkodeksa 218. pantu (abortu aizliegumu). Pēc šī uzbrukuma grupa pieņēma nosaukumu Sarkanā Zora, saglabājot saistību ar Revolucionāro šūnu ideoloģiju un struktūrām.

Misijas apziņa

Sarkanā Zora sevi uzskatīja par daļu no "sieviešu cīņas" un attaisnoja savas bruņotās darbības ar feministisko teoriju. 1984. gadā intervijā žurnālam Emma viņas detalizēti izklāstīja savus mērķus un darba metodes, aicinot sievietes piedalīties radikālā feministiskā prakses izstrādē.

Viņu uzmanības centrā bija:

• Starptautiskā sieviešu solidaritāte

• Cīņa pret § 218 (abortu aizliegumu)

• Reproduktīvā medicīna un gēnu inženierija

• Sekstūrisms un sieviešu tirdzniecība

• Bēgļu dzīves apstākļi

• Darba un dzīves apstākļi sievietēm reģionos, kur dominēja ekonomiskā un patriarhālā ekspluatācija

1. gada janvārī grupa publicēja manifestu "Katrs sirds ir laika bumba", kurā tika deklarēts:
   "Sieviešu cīņa ir visaptveroša – tā ietver cīņu pret jebkādu apspiešanu, ekspluatāciju, iznīcināšanu un cilvēka nicināšanu. Cīņa par dzīvību nozīmē sacelšanos – katrs sirds ir laika bumba!"

Grupa savas darbības neuzskatīja par "ekstrēmām", bet gan par "radikālām", uzsverot nepieciešamību pēc strukturālu vardarbības mehānismu kritikas. Viņas aicināja sievietes apvienoties "bandās" un pašorganizēties. Militarismu viņas kritizēja, bet atzina par leģitīmu bruņotu pretošanos, ko definēja kā "militanci".

Teroristiskās akcijas

Grupa veica vairākus uzbrukumus Vācijas teritorijā:

• 1975. gada 4. marts – sprādziens Federālajā Konstitucionālajā tiesā Karlsruhe, protestējot pret § 218 (abortu aizliegumu).

• 1977. gada 28. aprīlis – sprādziens Federālajā Ārstu palātā Ķelnē (pret abortu aizliegumu).

• 1978. gada 7. marts – dedzināšanas uzbrukumi seksa veikaliem Ķelnē.

• 1980. gada 13. augusts – dedzināšanas uzbrukums advokāta Vāgnera automašīnai (saistīts ar gentrifikāciju).

• 1981. gada 9. janvāris – uzbrukums Hannoveres komunālo pakalpojumu uzņēmumam (pret atomenerģiju).

• 1981. gada 30. marts – viltotu sabiedriskā transporta biļešu izplatīšana Rūras apgabalā (kopā ar Revolucionārajām šūnām).

• 1982. gada 7. marts – sprādziens farmācijas uzņēmumā Schering Hannoverē (pret sieviešu ekspluatāciju medicīnas pētījumos un starptautisko piespiedu sterilizāciju).

• 1983. gads – uzbrukumi migrantu sieviešu darbā iekārtošanas aģentūrām.

• 1984. gads – uzbrukums uzņēmumiem, kas pelnīja uz ieslodzīto darba rēķina.

• 1985. gads – uzbrukumi ģenētikas pētniecības institūtiem Heidelbergā un Ķelnē.

• 1987. gads – desmit dedzināšanas uzbrukumi Adler Modemärkte apģērbu ķēdei, protestējot pret darba apstākļiem Dienvidkorejā.

• 1995. gads – sprādziens kuģubūves rūpnīcā Lürssen Werft, kas piegādāja ieročus Turcijai.

Uztvere sieviešu kustībā

Saistībā ar diskusijām par vardarbību un Rote Armee Fraktion (RAF) 1970. gadu sākumā sieviešu kustība pamatā kritizēja militantas un teroristiskas stratēģijas un iebilda pret līdzjūtību šādām metodēm Jaunās kreisās kustības ietvaros. Piemēram, 1977. gada oktobrī feministu žurnālā Courage tika publicēts aicinājums visām sievietēm "izgudrot laimi". Tajā autores distancējās gan no RAF teroristu slepkavībām, gan no valsts vardarbības.

"Rote Zora" un citu teroristisku sieviešu grupu militanto darbību noraidīja visi sieviešu kustības spārni. Pēc uzbrukumiem apģērbu veikalu tīklam Adler, kas, kā apgalvoja aktīvistes, pārkāpa sieviešu tiesības trešās pasaules valstīs, feministu solidaritātes grupas, kas atbalstīja šajās rūpnīcās strādājošās sievietes, asi kritizēja "Rote Zora" teorijas un rīcību.

gada rakstā "Vai vardarbība ir ienākusi sieviešu kustībā?" Sibille Plogstedte izstrādāja fundamentālu varas un vardarbības loģikas kritiku. 1980. gadu diskusijās par vardarbību un terorismu sieviešu kustība, it īpaši sieviešu miera kustības ietvaros, attīstīja miermīlīgu konfliktu risināšanas pieejas, kas vēlāk tika integrētas starptautiskajās sieviešu un cilvēktiesību debatēs.

Grupas noriets

Pēc 1987. gada policijas izmeklēšanu dēļ uzbrukumu skaits strauji samazinājās. 1991. gadā sākās iekšējās domstarpības – daļa grupas biedru vēlējās pārtraukt bruņotu cīņu, bet citi vēlējās to turpināt. 1993. gadā grupa mēģināja atjaunoties ar pagrīdes izdevumu Mili’s Tanz auf dem Eis, taču 1995. gada uzbrukums palika bez ievērojamas rezonanses, un grupa beidza pastāvēt.

Filmas

Pret "Rote Zora" tika veikta izmeklēšana par teroristiskas organizācijas izveidi. Pirmais tiesas process pret vienu no aizdomās turamajām beidzās ar attaisnojošu spriedumu.

Vēsturniece Katarīna Karčere (Katharina Karcher) vietnē anschlaege.at pauž viedokli, ka joprojām būtu jāapspriež, vai grupas darbības tiešām varēja uzskatīt par feministiskām.

• 2019: Frauen bildet Banden – eine Spurensuche zur Geschichte der Roten Zora. LasOtras FrauenLesbenFilmCollectif.

• Vojin Saša Vukadinović: Spätreflex. Über die Revolutionären Zellen, die Rote Zora und die verlängerte Feminismusobsession bundesdeutscher Fahnder. In: Irene Bandhauer-Schöffmann, Dirk van Laak (red.): Der Linksterrorismus der 1970er–Jahre und die Ordnung der Geschlechter. Wissenschaftlicher Verlag Trier, Trīre 2013, ISBN 978-3-86821-486-4, 139.–161. lpp.

• Katharina Karcher: Sisters in Arms. Militanter Feminismus in Westdeutschland seit 1968. Assoziation A, Berlīne 2018, ISBN 978-3-86241-464-2.

• FrauenLesbenBande: Mili bittet zum Tanz. Auf den Spuren des militanten Feminismus der Roten Zora. Unrast Verlag 2022, ISBN 978-3-89771-341-3.

• ID-Archiv im IISG (red.): Die Früchte des Zorns. Texte und Materialien zur Geschichte der Revolutionären Zellen und der Roten Zora. ID-Archiv im IISG, Berlīne 1993, ISBN 3-89408-023-X.

• Ilse Lenz: Frauenbewegung und Terrorismus. Grāmatā: Die Neue Frauenbewegung in Deutschland. Abschied vom kleinen Unterschied Eine Quellensammlung. VS Verlag für Sozialwissenschaften, Visbādene 2010, ISBN 978-3-531-17436-5, 265.–279. lpp.

• gadā Berlīnes tiesā 58 gadus vecā Adrienne Agathe Gerhauser, dzimusi Hannoverē, atzina savu līdzdalību divos neveiksmīgos spridzināšanas mēģinājumos. Viņa tika apsūdzēta par dalību teroristiskā organizācijā un par spridzināšanas mēģinājumiem. Gerhauser atzina, ka 1986. gadā viņa iegādājās modinātāju kā spridzināšanas laika slēdzi uzbrukumam ģenētikas institūtam Berlīnē, kā arī 1987. gadā uzbrukumam apģērbu rūpnīcai netālu no Ašafenburgas. Viņai un viņas partnerim Tomasam K., kurš arī bija apsūdzēts par terorismu, tika piedāvāta un piešķirta divu gadu nosacīta brīvības atņemšana apmaiņā pret atzīšanos.

• gadā dokumentālajā filmā "Frauen bildet Banden – eine Spurensuche zur Geschichte der Roten Zora", kuru veidoja LasOtras FrauenLesbenFilmCollectif, aculiecinieces stāstīja par "Rote Zora" vēsturi un tās ietekmi uz Rietumvācijas sieviešu kustību. Filmā tiek parādīts, kā sievietes un lesbietes no dažādām valstīm iekļāva "Rote Zora" ietekmi savā politikā un kā viņas atskatās uz šo laiku. Vēsturniece Katarīna Karčere filmā atklāj arī savus jaunākos pētījumu rezultātus.

•  
•