Darja Kozireva dzimusi 2005. gada 7. oktobrī, Krievijas Federācijas pilsone, dzīvo Sanktpēterburgā, iepriekš bija Sanktpēterburgas Valsts universitātes medicīnas fakultātes studente.  

Viņa tiek apsūdzēta noziegumu izdarīšanā, kas paredzēti Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 1. daļā, 167. pantā (“Tīša mantas bojāšana, kas radījusi ievērojamus zaudējumus”, līdz 2 gadiem cietumā) un 1. daļā, 280.3. pantā (“Publiskas darbības, kas vērstas uz Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izmantošanas diskreditēšanu”, līdz 5 gadiem cietumā).

Viņa atradās apcietinājumā no 2024. gada 24. februāra līdz 2025. gada 7. februārim, kad tika atbrīvota ar noteiktu darbību aizliegumu.

[tālāk automātisks, nerediģēts tulkojums]

Šī 19 gadus vecā meitene tiesā Sanktpēterburgā teica neticami drosmīgu runu Putina Krievijā.

Studenti Darju Kozirevu tiesāja par armijas “diskreditēšanu” (Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 280.3. panta 1. daļa) — par lapiņu ar Tarasa Ševčenko dzejoļiem, ko viņa pielīmēja pie ukraiņu dzejnieka pieminekļa kara gadadienā.

Šeit ir viņas pēdējais vārds:  

“Ja Tarass Grigorjevičs nejauši nokļūtu mūsu laikā, šeit, iespējams, ka viņš būtu klusi pārsteigts. Nē, viņš pat nebūtu pārsteigts — ne mazākā mērā. Pārāk pierasta aina viņam būtu redzama. Maskavija atkal lien. Protams, karš nesākās 2022. gadā, un pat šaurākā nozīmē par atskaites punktu jāuzskata 2014. gads.  

2014. gadā to sāka tie paši krievi, kas vainīgi pie katra izlijušā asins piliena. Plašākā nozīmē karš turpinās nevis no 14. gada, bet simtiem gadu.

Pārsteidzoša Krievijas vēstures iezīme.

Lai kāds režīms te valdītu, it kā reliģija šim režīmam neļauj vienkārši ņemt un atstāt Ukrainu mierā. Cari, komunisti — viņi ne ar ko neatšķīrās viens no otra, lai kādu tērpu viņi mēģinātu uzvilkt. Šķiet, ka tik daudzu gadsimtu laikā viņi varēja saprast: nu, atkāpieties taču, atkāpieties.

Jā, Maskava uzvarēja, daudz uzvarēja, bet galīgo uzvaru tā nekad nav redzējusi. Un neredzēs. Ukraiņu tauta to vairs neļaus. Viņiem ir gana. Bet okupācijas cienītāji to tā arī nav sapratuši. Viņi nav tie gudrākie, lai kā viņi to vēlētos.  

Neviens viņiem nav devis tiesības runāt par Ukrainas pagātni un nākotni. Viņi nesaprot, ka ukraiņiem nav vajadzīgs nekāds "vecākais brālis", it īpaši ne kaut kāds vienots krievu tautas jēdziens. Ukraina ir brīva valsts, brīva nācija, un tā pati lems par savu likteni. Ja kāds izplatīs iebrucēja naratīvus, ukraiņi viņu ienīdīs.

Un nav ko te runāt par ukraiņu nacionālistiem. Paši to izraisīja. Ja kāds lien Ukrainā, viņu sitīs. Un, iespējams, sāpīgi.  

Es patiesi vēlu krieviem vienkārši atcerēties šīs elementārās patiesības. Ukraina, vēlreiz, ir brīva nācija. Tā pati lems, kā iet savu ceļu. Pati lems, ko uzskatīt par draugu un brāli. Un ko — par niknu ienaidnieku. Pati lems, kā izturēties pret savu vēsturi. Un jo īpaši pati lems, kādā valodā runāt. Es it kā saku acīmredzamas lietas, bet tās nav acīmredzamas.

Saprotams, ka Putinam galvā neietilpst, ka Ukraina ir suverēna nācija. Viņam, starp citu, daudz kas galvā neietilpst. Piemēram, cilvēktiesības, demokrātiskie principi.  

Bet pat tie, kuri it kā ir pret Putina varu, ne vienmēr to saprot. Ne vienmēr saprot, ka Ukraina, kas ar asinīm samaksājusi par savu suverenitāti, pati lems, kā tai būt. Protams, gribas ticēt, ka ar demokrātijas ienākšanu agrāk vai vēlāk šī attieksme mainīsies. Gribas ticēt tādam skaistam nākotnei, kur Krievija atteikusies no jebkāda imperiālisma — gan plēsīga un asinskāra, gan slēpta, kas paslēpts cilvēku domās.

Lai Dievs dod, vienkārši lai Dievs dod.  

Es jau minēju debatēs, ka būtu smieklīgi pieminēt važas saistībā ar Ukrainas mūsdienu situāciju. Nu, ukraiņi vairs neļaus sevi iekalt. Un tagad neļāva. Bet Tarasa laikā važas, diemžēl, bija skaudra realitāte. Tāpēc viņa daiļradē neatradīsi kaujinieciskus aicinājumus sist maskaļus. Nebija tas laiks, nebija tādas cerības. Viņa patriotiskā daiļrade ir raudas. Raudas par Ukrainas rūgto likteni. Raudas par aizmirsto zaporožcu slavu. Raudas par kļūdām un sakāvēm, kuru dēļ Ukraina zaudēja savu brīvību.

Viņš, protams, ticēja, ka kādreiz atgriezīsies bijusī slava, ka dižo hetmaņu rēgi celsies no gadsimtiem, ka Ukraina beidzot nometīs naidīgās ķēdes. Viņš nevarēja precīzi zināt, kad tas notiks. Viņš nevarēja zināt, ka jau pēc pusgadsimta kartē parādīsies Ukrainas Tautas Republika, ka tie paši ukraiņu zemnieki, kādreiz paverdzināti, bez tiesībām, bez balss, beidzot pacels nacionālo karogu, ka viņi ņems rokās ieročus un dosies sist boļševikus un brīvprātīgos, Petļuras vadībā. Diemžēl uzvarēja boļševiki. Turklāt, diemžēl, ne tikai ukraiņiem, bet daudziem tautām. Un Ukraina nonāca nežēlīga bendes rokās vēl uz 70 gadiem.  

“Man jūs atkal jāpārtrauc, tas nav vēstures stundas,”

nogurušā balsī atkal iejaucās tiesnesis Ovrahs.  

Tagad par mūsdienām. Šodien važas sen ir nomestas. Vairs neviens tās Ukrainai neuzliks. Tauta gadsimtiem lēja asinis par savu brīvību. Vairs tā savu brīvību nevienam neatdos. Ukraiņi lieliski atceras, kā kādreiz cīnījās viņu senči. Un gribas uzdot tikai vienu jautājumu. Vai to atceras austrumu kaimiņš?

Komunistu vairs nav, par laimi, caru vēl jo vairāk, bet impēriskās tradīcijas, šķiet, palikušas. Jā, kā jau teicu, Putinam, izskatās, galvā neietilpst Ukrainas suverenitāte. Viņu, principā, pilnībā apmierinātu paklausīga, bezvārda Mazkrievija, vēlams pat Mazkrievijas guberņa, kurai nav savas gribas, kura klausa katram viņa vārdam, kura runā svešā valodā, pamazām aizmirstot savu, dzimto. Kaut kur noteikti bija kļūda.  

2014. gadā Putins anektēja Krimu, viņš izraisīja karu Donbasā ar tiem pašiem mērķiem.

2022. gadā viņš, acīmredzot, nolēma, ka pienācis laiks pabeigt iesākto. Labs bija plāns. Zibenskarš, Kijeva trīs dienās. Nav brīnums, ka nepietika ne trīs gadi, ne trīsdesmit gadu nepietiktu. Ienaidnieku ātri padzina no Kijevas apkārtnes, lika bēgt no Harkovas apkārtnes, padzina no Hersonas.  

Okupanti ne tikai nesasniedza galvaspilsētu, viņi pat ORDLO joprojām pilnībā nekontrolē. Daļa Ukrainas zemes, jā, joprojām ir okupēta. Iespējams, tā būs okupēta vēl ilgi. To ir skumji atzīt, bet diemžēl. Tomēr pakļaut Ukrainu Maskavai neizdevās. Varonīgā ukraiņu tauta stājās savas Dzimtenes aizsardzībā. Un ar daudzu, daudzu upuru cenu nosargāja savu valsti. Nacionālais karogs plīvo virs Kijevas un plīvos mūžīgi.

Jau 2022. gada sākumā, kad tika padzīts no galvaspilsētas, okupants vienkārši palika ar garu degunu. Es, protams, sapņoju, lai Ukraina atgūtu katru savas zemes collu, tostarp Donbasu un Krimu. Es ticu, ka kādreiz mans sapnis piepildīsies. Kādreiz vēsture visu izšķirs taisnīgi. Bet Ukraina ir uzvarējusi jau tā. Tā jau ir uzvarējusi. Viss.  

Publicēts vietnē Meduza
Tamara Jesļamova

Sanktpēterburgas Petrogradas tiesā prokurors Mihails Ruskihs (šo vārdu nedrīkst aizmirst!) pieprasīja pilsoniskai aktīvistei Darjai Kozirevai 6 gadus vispārējā režīma kolonijā, kā arī 4 gadu aizliegumu administrēt vietnes. Prokurors pieprasīja meiteni apcietināt tieši tiesas zālē. Prokurors arī nosauca Kozirevu par “diezgan spilgtu un neparastu personību”, kuras labošana “ir iespējama tikai brīvības atņemšanas vietās”. Prokurors Ruskihs tiesas ēkā tiek pamatīgi apsargāts (droši jau, ka arī ārpus tās) un pārvietojas deviņu maskās tērptu drošības darbinieku pavadībā. Lidz zobiem bruņotie kaujinieki viņu apsargā arī tiesas zālē, situāciju padarot gaužām nožēlojamu. 

Maksimālais sods par atkārtotu armijas “diskreditēšanu” ir 7 gadi.

Kozirevas vajāšana sākās 2022. gadā, kad vēl 17 gadus vecā Kozireva uz Sanktpēterburgas palīdzībai Mariupolei veltītas instalācijas uzrakstīja frāzi: “Slepkavas, jūs to sabombardējāt. Jūdas.”

2024. gada sākumā studenti izslēdza no SPb Valsts universitātes par publikācijām “VKontakte”, kurās tika kritizēti kriminālie panti par “diskreditēšanu” un “viltus ziņām”, bet pirmo reizi meiteni aizturēja, kad Kozirevai bija tikai 16 gadi, kad viņa 2022. gada 2. augustā “Patriot” parkā un kopā ar savu draugu norāva Z un V uzlīmes no tehnikas.

Par Kozirevu un viņas draugu toreiz sastādīja protokolus par armijas “diskreditēšanu”, taču lieta pret meiteni līdz tiesai nenonāca — birokrātiskas kļūdas dēļ nespēja sanākt kopā nepilngadīgo lietu komisija.

Pret Kozirevu tika mēģināts piemērot arī padomju justīcijā tik izplatīto metodi pret disidentiem - ievietot slēgta tipa psihiatriskajā klīnikā, bet tas ar topošo mediķi neizdevās.