1929. gada 21. novembrī PSRS VCIK un Tautas Komisāru Padome pieņēma dekrētu, kas padarīja padomju valsti par fatāli bīstamu vietu tiem, kuri izlēma neatgriezties no ārzemēm. Rietumu presē šo dokumentu nekavējoties nodēvēja par «Lex Bessedovsky» — par godu padomju diplomatam Grigorijam Besedovskim, kura skandalozā pārbēgšana no vēstniecības Parīzē kļuva par «trešā» emigrācijas viļņa simbolu.

Ja 20. gadu sākumā ārzemēs palika tikai atsevišķi cilvēki, tad desmitgades beigās to skaits bija jau rēķināms simtos. Bēga diplomāti, tirdzniecības pārstāvniecību darbinieki, izlūki, mākslinieki, inteliģence. Komunistu valsts šos cilvēkus pasludināja ārpus likuma. Lēmums paredzēja visa īpašuma konfiskāciju un nošaušanu 24 stundu laikā pēc iespējamās atrašanas un aizturēšanas. Turklāt likumam bija atpakaļejošs spēks — tas attiecās uz visiem, kas jebkad bija atteikušies atgriezties.

Represēti tika arī tie, kas palika PSRS. Piederīgo ķīlnieku prakse kļuva par oficiālu valsts politiku. «Dzimtenes nodevēju» sievas un bērnus no karavīru vidus sūtīja uz nometnēm vai izsūtīja. Saskaņā ar lēmuma tekstu pieaugušie ģimenes locekļi, kuri dzīvoja kopā ar nodevēju vai bija viņa apgādībā, saņēma pilnīgu tiesību atņemšanu un izsūtīšanu uz attāliem Sibīrijas apgabaliem uz 5 gadiem. Radinieki-karavīri, kuri zināja par gatavoto bēgšanu, bet neziņoja, saņēma no 5 līdz 10 gadiem ieslodzījuma padomju koncentrācijas nometnēs GULAG sistēmā.

Pēc Staļina nāves nāvessodu aizstāja ar ilgiem cietumsodiem (līdz 15 gadiem), bet būtība palika tā pati: cilvēks, kurš vienreiz izbrauca ārzemēs, pārstāja būt savas likteņa un tuvinieku dzīvības saimnieks. Padomju cilvēks bija Padomju valsts īpašums.

Tomēr «dzelzs priekškars» nespēja pilnībā apturēt tos, kas tiecās pēc brīvības. Skaļas mākslinieku, sportistu, zinātnieku un rakstnieku pārbēgšanas turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam.

1920. gadi — pirmais inteliģences vilnis

1921 — Aleksandrs Aļohins, šahists, pasaules čempions (Francija)

1922 — Fjodors Šaļapins, operdziedātājs (Francija → ASV)

1924 — Džordžs Balančins (Georgijs Balančivadze), horeogrāfs (Francija → ASV)

1928 — Sergejs Rahmaņinovs (mēģināja jau 1917. gadā, galīgi izdevās 1928. gadā)

1929 — Grigorijs Besedovskis, diplomāts, Parīze — viņa vārdā nosaukts likums, jo tieši viņa rīcība pamudināja šādu likumu pieņemt

1929 — Boriss Bažanovs, Staļina personiskais sekretārs (Francija)

1930. gada — pirmie čekisti un militārpersonas

1930 — Georgijs Agabekovs, VDK rezidents Turcijā (Francija)

1937 — Ignatijs Reiss, VDK izlūks (Šveice; nogalināts 1938. gadā)

1938 — Genrihs Ļuškovs, Tālo Austrumu VDK priekšnieks (Japāna)

1938 — Aleksandrs Orlovs, VDK rezidents Spānijā (ASV)

1940. gadi — karš un pirmie skaļie pēckara gadījumi

1944 — Viktors Kravčenko, grāmatas «Es izvēlējos brīvību» autors (ASV)

1945 — Igors Guzenko, GRU šifrētājs (Kanāda) — «aukstā kara» sākums

1948 — Oksana Kasjankova un Artēmijs Grigorjans, Iekšlietu ministrijas ansambļa baleta dejotāji (Lielbritānija)

1950. gadi

1954 — Vladimirs un Jevgeņija Petrovi, diplomāti («Petrovu lieta», Austrālija)

1954 — Pjotrs Derjabins, KGB majors (Austrija → ASV)

1954 — Nikolajs Hohlovs, KGB kapteinis, slepkava pēc pasūtījuma (VFR)

1973 — Larisa Mondrusa un Egils Švarcs, izcila džeza un estrādes dziedātāja un viņas vīrs - dirģents un orķestra vadītājs, abi no Latvijas (VFR; gatavošanās no 1958. gada)

60. gadi

1961 — Rūdolfs Nurijevs, balets (Francija)

1961 — Anatolijs Goļicins, KGB pulkvedis (Somija → ASV)

1963 — Jurijs Nosenko, KGB pulkvežleitnants (Šveice → ASV)

1964 — Jurijs Krotkovs, KGB aģents, rakstnieks (Lielbritānija)

1966 — Georgijs Okulovičs, KGB aģents (ASV)

1967 — Svetlana Allilujeva, Staļina meita (ASV caur Indiju)

1970. gadi — baleta un sporta bēgumu zelta laikmets

1970 — Natālija Makarova, Kirova teātra primabalerīna (Lielbritānija)

1973 — Larisa Mondrusa un Egils Švarcs (VFR)

1974 — Mihails Barišņikovs, Kirova teātra solists, arī no Latvijas (Kanāda → ASV)

1974 — Valerijs un Galina Panovi, balets (Izraēla caur bada streiku)

1976 — Viktors Korčnojs, šahists (Nīderlande → Šveice)

1976 — Viktors Beļenko, lidotājs, nolaupīja MiG-25 (Japāna → ASV)

1977 — Galina Višņevska un Mstislavs Rostropovičs, izcila operdziedātāja un čellists (1978. gadā atņemta pilsonība)

1978 — Maksims Šostakovičs un Dmitrijs Šostakovičs-jun. (VFR → ASV)

1979 — Aleksandrs Godunovs, Lielā teātra solists (ASV)

1979 — Leonīds un Valentīna Kozlovi, Lielā teātra solisti (ASV, kopā ar Godunovu)

1979 — Ludmila Belousova un Oļegs Protopopovs, olimpiskie čempioni daiļslidošanā (Šveice)

1979/1980 — Gidons Krēmers, vijolnieks

1980. gadi — pēdējie skaļie gadījumi pirms "Pārbūves"

1980 — Andrejs Tarkovskis, kinorežisors (Itālija)

1981 — Ernsts Neizvestnijs, tēlnieks (caur Vīni uz ASV)

1982 — Vladimirs Vojnovičs, rakstnieks (VFR, atņemta pilsonība)

1983 — Andris Liepa, Lielā teātra solists (Lielbritānija)

1985 — Oļegs Gordijevskis, KGB rezidents Londonā (Lielbritānija)

1985 — Vitālijs Jurčenko (aizgāja uz ASV, pēc 3 mēnešiem «atgriezās» — strīdīgs gadījums)

1987 — Mihails Daņilovs un Ludmila Vlasova (neveiksmīga bēgšana: viņu ar varu atveda atpakaļ)

1989 — Nina Ananiašvili, Lielā teātra primabalerīna (sāka pastāvīgi strādāt ārzemēs)

1989 — Vladimirs Malahovs, Lielā teātra solists (Austrija → Vācija)

1990 — Jekaterina Gordējeva un Sergejs Griņkovs, daiļslidotāji (ASV)

1990 — Marina Klimova un Sergejs Ponomarenko, deju pāris (ASV)

1990 — Natālija Bestemjanova un Andrejs Bukins (ASV)

1991 — Iļja Rezņiks, dziesminieks (ASV, vēlāk atgriezās)

1991 — Aleksandrs Rozenbaums (Izraēla, vēlāk atgriezās)

Skaļāko «kultūras» bēgumu hronoloģija

1. 1961 — Rūdolfs Nurijevs (Le Buržē lidosta, Parīze)

2. 1970 — Natālija Makarova (Londona)

3. 1973 — Larisa Mondrusa un Egils Švarcs (Minhene)

4. 1974 — Mihails Barišņikovs (Toronto)

5. 1974 — Valerijs un Galina Panovi (Izraēla)

6. 1977/1978 — Višņevska un Rostropovičs

7. 1979 — Aleksandrs Godunovs + Kozlovi (Ņujorka)

8. 1979 — Belousova un Protopopovs (Šveice)

9. 1980 — Andrejs Tarkovskis (Itālija)

10. 1990–1991 — masveida izbraukšana daiļslidotājiem un baleta zvaigznēm (Gordējeva/Griņkovs, Klimova/Ponomarenko, Bestemjanova/Bukins u. c.)

Kopš 1991. gada «bēgumi» izbeidzās — robežas atvērās, un aizbraukt varēja likumīgi. Taču 70 gadu laikā Padomju Savienība zaudēja simtiem izcilu mākslinieku, sportistu, zinātnieku un izlūkošanas darbinieku, kuri brīvību izvēlējās pāri bailēm par sevi un savām ģimenēm.