Kara formālais iemesls bija Ēģiptes vēlme atgūt suverenitāti pār savu teritoriju un Suecas kanālu Sīnāja pussalā.

Priekšvēsture.

1956. gada vasarā Ēģipte nacionalizēja Suecas kanālu, kam paralēli sekoja tuvināšanās Padomju Savienībai un tai draudzīgajām komunistiskajām valstīm. Konflikta eskalācija bija saistīta ar Lielbritānijas un Francijas vēlmi atgūt kontroli pār kanālu. Izraēla - vēlējās atgūt iespējas kuģot caur kanālu, kuras tai bija liegtas kopš valsts nodibināšanas 1948. gadā.

Rietumvalstis bija ieinteresētas panākt prokomunistiskā Nāsera gāšanu.

Izraēlas militārā iesaistīšanās konfliktā bija nepieciešamais katalizators angļu un franču ieplānotajai "miera operācijai".

1956. gada 29. oktobrī Izraēla sāka Ēģiptes bombardēšanu, kam sekoja sauszemes iebrukums Sīnāja pussalā, kura rezultātā Izraēlas karaspēks ātri ieguva kontroli pār visu pussalu. Mazāk kā dienu pēc konflikta sākuma Francija un Lielbritānija paziņoja par ultimātu Ēģiptei un Izraēlai par karadarbības pārtraukšanu, kam sekoja abu rietumvalstu desanta izsēdināšana Portsaīdā 5. novembrī.

Franču un britu karaspēks pameta reģionu vēl pirms 1956. gada beigām, kamēr Izraēlas karaspēks neatkāpās no ieņemtajām pozīcijām līdz 1957. gada martam. 1957. gada aprīlī Suecas kanāls tika atkal pilnībā atvērts kuģiem no visām valstīm. Konflikta rezultātā Izraēla atguva kopš 1948. gada Neatkarības kara būtiski ierobežoto iespēju kuģot pa Suecas kanālu un Akabas līci.

***

1967. gada 4. maijā tika izveidota Izraēlas "vienības" valdība un Knesets apstiprināja plānu sākt karu.

Izraēliešu kara aviācijas uzlidojums objektiem Ēģiptē sākās 5. maijā pulksten 8:30, iznīcinot aptuveni 400 lidmašīnu, kuras tā arī nepaspēja pacelties gaisā no lidlaukiem, lai aizsargātu savas valsts gaisa telpu. Izraēlai nāca palīgā ASV kara flotes eskadra, kas bāzējās Vidusjūrā, neitralizējot Ēģiptes armijas radiosakarus (Ēģiptes armijas virspavēlniecība izmantoja ASV ražotas sakaru iekārtas). Līdzīgā veidā lidlaukos tika iznīcinātas Jordānijas, Sīrijas un Irākas kara lidmašīnas.

Izraēlas sauszemes spēki uzsāka plašu ofensīvu, iebrūkot Ēģiptē un tās kontrolētajā Gazas joslā. Ēģiptiešu armijas pretestība tika salauzta un tā panikā atkāpās, Sīnāja pussalā pametot vairāk nekā 450 tanku. Paralēli norisa uzbrukums Jordānijai un Sīrijai.

1967. gada 18. maijā Ēģiptes prezidents Gamāls Abdels Nāsers pieprasīja ANO aizvākt miera uzturēšanas spēkus no Sīnāja pussalas. 

1967. gada 19. maijā ANO spēki uzsāka evakuāciju, bet Ēģipte ieveda pussalā savu karaspēku — 100 000 kareivju un 1000 tanku, — un 22. maijā sāka Tirānas jūras šauruma blokādi Izraēlas kuģiem, liedzot tiem izeju uz Sarkano jūru caur Ēģiptes teritoriālajiem ūdeņiem.

1967. gada 30. maijā Ēģipte un Jordānija parakstīja līgumu par savstarpējo palīdzību gadījumā, ja vienai no dalībvalstīm uzbruks kāda trešā valsts.

1967. gada 9. jūnijā Izraēla bija iekarojusi visu Sīnāja pussalu un apstājās pie Suecas kanāla — ANO DP pieprasīja pārtraukt agresijas aktu un karadarbību.

1967. gada 11. jūnijā tika parakstīts pamiers.

Karadarbībā frontēs Izraēlas karaspēkā bija 1075 kritušie, bet Jeruzalemes ieņemšanas operācijā krita 1756 izraēliešu.

Krita ari aptuveni 21 000 arābu valstu kareivju.

Izraēlas aviācija iznīcināja lielāko daļu Ēģiptes, Jordānijas, Sīrijas un Irākas gaisa spēku, tās armija okupēja Ēģiptei piederošo Sīnāja pussalu, visas vēl neokupētās Palestīnas valsts izveidošanai paredzētās teritorijas — Gazas joslu, Jordānijas pārziņā esošo Jordānas upes rietumkrastu un Austrumjeruzalemi, — kā arī Sīrijai piederošās Golānas augstienes.

ANO DP rezolūcija Nr. 242 pieprasīja Izraēlai atstāt okupētās teritorijas, taču bez rezultāta.

Sākot ar 1967. gada 13. augustu sākās zemes konfiskācija Jeruzalemē, lai izveidotu tajā ebreju kvartālus.

Laikā no 1967. līdz 1973. gadam Ramallahā, Betlemē, Jerihonā, Hebronā un Nablusā musulmaņiem ("palestīniešiem") konfiscēja vairāk nekā 30 000 ha lauksaimniecībai derīgās zemes.

Aptuveni 300 000 "palestīniešu" tika padzīti no savām mājām un bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Jordāniju, Sīriju un Libānu. 

***

Nākamo reizi kanāls tika slēgts 1973. gadā, tā sauktā Jom Kipur karā, kad Izraēlas karaspēks ne tikai sagrāba visu Sīnāja pussalu, bet pat šķērsoja kanālu. Kanāls tika atmīnēts un atklāts kuģošanai tikai 1975. gada 5. jūnijā