Radziminas kauja (Bitwa pod Radzyminem) notika Polijas-Padomju Krievijas kara laikā (1919.–1921. g.) un bija būtisks pagrieziena punkts, pēc kura Polija atbrīvojās no iebrukušajiem krievu komunistiem.

Kauja notika netālu no Radziminas pilsētas, aptuveni 20 kilometrus (12 jūdzes) uz ziemeļaustrumiem no Varšavas, laikā no 1920. gada 13. līdz 16. augustam.

Līdzās Osovas kaujai un Polijas pretuzbrukumam no Vepžas upes apgabala šī sadursme bija svarīga daļa no tā, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Varšavas kauja. Tā izrādījās arī viena no asiņainākajām un intensīvākajām kaujām Polijas-Padomju karā.

1920. gada 13. augustā sākās Krievijas Sarkanās armijas frontāls uzbrukums Prāgas tiltam.

1920. gada 14. augustā Krievijas speki ieņēma Radziminu un pārkāpa 1. Polijas armijas līnijas, kas aizstāvēja Varšavu no austrumiem.

Radzimina sīvās kaujās vairākas reizes nonāca pretinieka rokās. Ārvalstu diplomāti, izņemot Lielbritānijas un Vatikāna vēstniekus, steigšus pameta Varšavu.

Kaujas plāns abām pusēm bija vienkāršs. Krievi vēlējās izlauzties cauri Polijas aizsardzībai līdz Varšavai, savukārt Polijas mērķis bija aizstāvēt šo teritoriju pietiekami ilgi, lai divvirzienu pretuzbrukums no dienvidiem, ko vadīja ģenerālis Jozefs Pilsudskis, un no ziemeļiem, ko vadīja ģenerālis Vladislavs Sikorskis, varētu apiet uzbrūkošos spēkus.

Pēc trīs dienu intensīvas cīņas korpusa lieluma 1. Polijas armijai ģenerāļa Francišeka Latiņika vadībā izdevās atvairīt sešu Sarkanās armijas strēlnieku divīziju tiešu uzbrukumu Radziminā un Ošovā. Cīņa par Radziminas kontroli piespieda Polijas Ziemeļu frontes komandieri ģenerāli Jozefu Halleru sākt 5. armijas pretuzbrukumu agrāk nekā plānots.

15. augustā Radzimina tika atgūta un šī uzvara izrādījās viens no Varšavas kaujas pagrieziena punktiem. Stratēģiskā pretuzbrukums bija veiksmīgs, atstumjot padomju spēkus no Radziminas un Varšavas un galu galā iznīcinot četras padomju armijas.