Minhenes vienošanās bija līgums, kas tika noslēgts 1938. gada 29.-30. septembrī Minhenē un ļāva Vācijai anektēt Čehoslovākijai piederošo vāciešu apdzīvoto Sudetu apgabalu. Vienošanos parakstīja Lielbritānija, Francija, Itālija un Vācija konferencē, kurā pašas Čehoslovākijas pārstāvji nepiedalījās. Vienošanos atbalstīja ASV

Minhenes vienošanās tiek uzskatīta par tā sauktās nomierināšanas politikas kulmināciju, kas tiek saistīta ar britu valstsvīra Nevila Čemberlena vārdu, kurš 1937. gada pavasarī kļuva par Lielbritānijas premjerministru. Viņš aktīvi iestājās par piekāpšanos Vācijas prasībām, jo uzskatīja, ka britu sabiedrība nevēlas karu. Hitlers apgalvoja, ka viņš vienīgi vēlas vācu apdzīvoto rajonu pievienošanu Vācijai, un ir gatavs tos iegūt ar karu. Lielbritānija neatbildēja uz Vācijas izaicinājumu un draudu politiku, bet gan piekrita kompromisa risinājumam - atdot Vācijai Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu. Drīz pēc konferences Vācijas karaspēks iesoļoja Sudetijā.

1939. gada martā Vācija okupēja un iznīcināja Čehoslovākiju

Čehoslovākijas nodošana no militārā viedokļa bija katastrofa. Čehoslovākijas armijā bija 1,25 miljoni kareivju, 34-35 divīzijas, 1200 lidmašīnu, 700 tanki, 2200 artilērijas vienību, 2500 prettanku lielgabalu.

Čehoslovākijā, kas bija ceturtais lielākais ieroču eksportētājs, vācieši ieguva Škodas un Zbrojovkas ieroču rūpnīcas. Čehoslovākijā sagrābtais bruņojums pietika, lai apgādātu 20 vērmahta divīzijas, no kurām trīs tika apbruņotas ar čehu T35 un T38 tankiem.

Rietumu kampaņas laikā 40% vācu tanki bija čehu ražojuma.

Pēc Minhenes vienošanās Rumānija un Dienvidslāvija noslēdza ekonomiskos līgumus ar Vāciju, dodot tai pieeju kara vešanai nepieciešamajām izejvielām.

Pēc Minhenes vienošanās, kas bija miera politikas ilūzija, vārds nomierināšana ieguva negatīvu un nicinošu pieskaņu. Tas kļuva par gļēvas diplomātijas, vienpusīgas piekāpšanās potenciālu agresoru priekšā un negodīgas kapitulācijas simbolu