Vērojot psihozes piesātināto gaisotni ap pašvaldību vēlēšanām Latvijā, nākas atzīt, ka šīs ir vienas no destruktīvākajām, lai gan nav izslēgts, ka turpmāk nebūs labāk. Mediji un publiskā telpa ir pārblīvēta ar politisko partiju reklāmām, aicnājumiem un visneiedomākajiem solījumiem. Tie, kuri ir bijuši pie varas, rāmi smaidot vai pat smīnot, var stāstīt par saviem izdarītajiem labajiem un klusēt par neizdarītajiem darbiem vai nedarbiem. Valsts kontrole fonā var klāstīt par izsķērdību un korupciju, pie kā pierasts tikpat kā pie jebkura jauna budžeta saistību ar jauniem un lielākiem nodokļiem.

Tie, kuri piedalījās Atmodas notikumos, nosacīti iedalās vairākas lielās pētīšanas vērtās grupās: 

• tie, kuri ir spējuši adaptēties un iekārtoties, vai savlaicīgi ko noprivatizēt, un līdz ar to ir apmierināti
• tie, kuri piedalījās, bet pēc tam palikuši malā, ir vīlušies un tāpēc ir neapmierināti
• tie, kuri sakravājuši koferus un aizbraukuši
• pārējie, kuri stāv klusu vai paspējuši nomirt.

Rīga, protams, ir viens no gardākajiem kumosiņiem, par kuru vērts cīnīties. Kādreiz, šķiet, visneveiksmīgākais no pēcatmodas Rīgas mēriem Jānis Birks ir palicis atmiņā ar savu episko "krievi nāk!". Vēl pirms mēra amatā paspēja pabūt LC Andris Bērziņš, ar kuru sākās citi laiki domē - "par nelielu, bet taisnīgu % samaksu var sarunāt visu". Bija arī Jaunā Laika darboņu ieliktais uz neilgu laiku pilsētas galva Aivars Aksenoks, kuru steidzami savējie noairēja, jo šis izrādījās principiāli nesaprotošs un likumpaklausīgs, kas nekādi neatbilda partijas uzņemtajam kursam - savējie drīkst!. Visādi ir bijis un būs laikam arī.

Pagājušo gadu pieredze rāda, ka nacionālā kārti ir visvieglāk iebarot vēlētājam. Pēkšņi savu latvietību atceras gan nacionāļi, gan kosmopolītiskie "velkamisti" un globālisti. Viena no internacionālismu, liberālismu un citu modernu ideju sludinošām partijām Vienotība šajā lauciņā izskatās visnoželojamāk. Tas jau kļūvis par tradīciju, bet Vienotība, acīmredzot, Rīgu uzskata tikai kā tādu treniņlaukumu, kur viņu pārstāvji var iesildīties lielākiem lidojumiem. Iepriekšējās vēlēšanās nolika priekšpusē aroganto Ēlerti, šoreiz - kādu maz zināmu un visai neizteikmīgo Ķirsi. Ja 2013. gadā politiskās aizkulisēs zobojās, ka Vienotība ir ziedojusi vēlēšanas RĪgā, lai vienkārši tiktu vaļā no ambiciozās Ēlertes, tad šogad starta mēģinājums izskatījās nozēlojams. Nevar būt, ka šai pieredzējušai varas partijai nebūtu jaunu harizmātisku līderu. Žēl, ka šāda spēlīte no visnotaļ jaudīgas politiskās vecmeistaru grupas parāda tās attieksmi pret saviem vēlētājiem, vienlaikus nonivelējot latviskuma kārti, par kuru šī partija atceras tikai vēlēšanu gaisotnē.

Bet pirmsvēlēsanu laikā nacionālās histērijas pulverīti sašņaukušies, šķiet, visi Rīgas mēra krēslu gribošie. Nedaudz atgādinot 1917.gadu, kad dažādu partiju un grupējumu bars ielauzās Ziemas pilī,  pēc tam gadu desmitiem nesaprotot, ko darīt tālāk, arī Rīgā apvienojas visi, lai tiktu iekšā galvenaā krēslā. Apvienošanās zem sarkanā boļševiku karoga ar kaujas saucienu - "Gāžam Nilu!" ir vispirms ar dziļi nacionālistisku nokrāsu, mēģinot iedarboties uz latviešu vēlētāja zemapziņu - mēs jau par Latviju, sitam krievu un tos, kuri kopā ar viņu, kļūst par destrukcijas vienu no galvenajiem rādītājiem. Tiek dots netiešs signāls Latvijas cittautiešiem - pat ieraksts pasē, ka esat latvietis, vēl nav garantija, ka esat vajadzīgs valstij. Jebkuras citas tautības cilvēki - poļi, ukraiņi, arī Latvijas krievi, ilgstošu laiku mobilizē cilvēkus, kuriem kādu iemeslu dēļ nav simpatizējusi pie varas esošo valsts vadība, tiek iezīmēti kā nedraugi, potenciāli nodevēji, 5. kolonna vai tik populārie kremlini, putinisti un vēl prastāk - "vatņiki" vai "utainie". Tas, izrādās, darbojas nevainojami.

Neraizējoties par to, ka šāda gadu desmitiem esoša attieksme mobilizē cittautiešus kāda cita līdera meklējumos, protams, ir vispateicīgākā augsne bijušās padomijas atdzimšanas piekritējiem ar ždanokām, rubikiem, lidermaņiem, girsiem un citiem, kuri, "Krim naš" iedvesmoti, gaida, kad varēs atklāti nostāties pret Latvijas valsti ar saukli - "Latvija naša". Bezatbildīgi politšpīleri, raujoties pie varas, kā galveno izvirza destruktīvo - mēs gāzīsim un grausim, Rīgā kopīgā frontē izvirzot par mēra kandidātiem uzreiz veselu baru - Bondaru, Bordānu, Broku, Krauzi, Kaimiņu.

Bordāns, turpinot, savu politisko kritienu, savā vietā priekšplānā izvirza no TV kamerām nemulstošo un runātīgo Strīķi, kura jaudīgi runā kā viņa cīnisies pret korupciju Rīgā. Diez, ko viņa līdz šim bija darījusi iepriekšējā darbā? Kādā no publiskajām debatēm TV žurnālists mulsi viņai uzdeva jautājumu, vai viņa vispār saprot, kur ir atnākusi un kas te notiek. Kā spožu savu nākotnes darba vīziju, enerģiskā jaunpolitiķe paziņo, ka, lūk, Getliņos vajag visu mainīt un tur tomātus audzēt nedrīkst. 

Ventspilī, jāatzīst situācija daudz vienkāršāka, bet tādēļ ne mazāk nožēlajama, noliekot pretī Lembergam rūpju pilno Kristovski. Kā var noprast, Rīgā grupām ir iepriekšēja klusa noruna, katrai vākt balsis sev, bet, tiekot Domē, savstarpēji plēšoties, tirgojoties un uzmetot vienam otru, tikt kādā vietā pie Pirmā galda.

Saņemu Vēlēšanu ārprātā pārņemtu aicinājumu - ņem uz iecirkni līdz kādu latvieti, glāb Rīgu. Ar mani kopā balso poļi, pāris ukraiņi un lietuvietis. Neko darīt - jāsaka, lai paliek mājās. Viņi šajā spēlē ir lieki. Partiju fani atgādina "aklas mīlestības" pārņemtus vecākus - savējais nekritiski mīļš un vislabākais. Apkārt pārējie visi - slikti, neaudzināti, zaglīgi ļaundari un uz blēņām kūdošie. Debatēs aizraujas tā, ka Rīgā, piemēram, Ušakovam pārmet gan ačgārno valsts nodokļu politiku, gan sagrauto medicīnas aprūpi, gan latviešu bezprecedenta ekonomisko emigrāciju no valsts.

Iezīmējas arī dažādu mediju simpātijas. Pārsteidz sabiedrisko mediju aģitējošā nostāja. Par privātajiem NRA un LA nerunāsim, bet tiem līdz brīdim, kamēr jākaujas savā starpā, intereses sakrīt, toties Baltcom radio un Focus simpātijas ir tikai Saskaņas pusē. Viņiem pārējie maz interesē, bet gānīties tā, kā atļaujas "latviskā" puse - tomēr neatļaujas. Favorītos, nenoliedzami, ir tie, kuri var izmantot valsts mediju un varas resursus.

Un tā, gāzējiem un līdzšinējiem valsts apsaimniekotājiem ir izdevies pavirzīties lielu soli tuvāk tam, ko sauc par divkopienu valsti. Neviena motivējoša vārda par to, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir jārūpējas par valsts attīstību, kopā jāciena demokrātiskās brīvības un jārūpējas par latviešu valodas neizzušanu. Latviju latviešiem saukļa autori strikti novelk sarkano līniju, ka citi šeit nav vajadzīgi un pat labāk būitu, ja latviešu valodu, latviešu kultūru varētu lietot tikai lativeši, kā tas izskanēja Rasnača aicinājumā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām Rīgas mēru Nilu Ušakovu neielaist Dziesmu svētkos, jo tie, raugi, ir tikai latviešu svētki, kur citiem nav ko darīt. Pēc aizrādījuma šī saukļa autors savu aicinājuma no Twiitera lentas izdzēsa.

Vēlēšanu nakts bija pārsteigumu pilna, kas deva pamatu izteikt nievājošas un nicinošas replikas par "Latvijas fakti" un "SKD" aptauju rezultātiem. Kā izrādījās, tad exit poll prognoze bija stipri kļūdaina, gāzēji Rīgā uz nakts laiku dabūja izbaudīt uzvaras garšu, bet no rīta izrādījas, ka gāžamais ir saņēmis 105 tūkstošus plusus (vairāk nekā gāzēju vis līderi kopā ņemot) un viss paliek pa vecam.

Izlietu šampanieti nesasmelsi. Rīga paliek "Saskaņas/GKR" rokās. Tagad, kad vairākums ir minimāls, ir cerība, ka RD arī opozīcija būs stiprāka, lietišķāka un vairāk sekos saimnieciskām norisēm galvaspilsētā. Kā raksturoja Mārtiņš Bondars, esošā opozīcija bija pārāk lielā komfortā. Tiesa, jācer arī, ka jaunā opozīcija spēs kļūt lietišķa, nevis turpinās peldēt uz Saeimas vēlēšanu lēta populisma viļņa.

Vēlešanu nakts nepalika bez pārsteigumiem. Sociālā tīklā Facebook parādījās epohāls Artusa Kaimiņa paziņojums, ka ņemot vērā rezultātus, viņš ir vīlies, tāpēc noliek Saeimas deputāta mandātu un aiziet. Kā daudzi politikas prognozētāji paredzēja, ka no rīta, mostoties ar skaidru galvu, šī mirkļa vilšanās var izzust, tiešām - Kaimiņš no rīta preses konferencē paziņoja, ka viņa profils ir bijis uzlauzts un tas nemaz nebija viņš, kurš bija vīlies. Tas esot ir viltus ieraksts. Faktu pārbaudītāji, diemžēl, nav snieguši informāciju, vai sabiedrība Artusam noticēja, bet par preses konferences norisi vienīgais, ko pēc tam varēja lasīt, bija kādas dekoltētas dāmas klātbūtne, kas daudziem traucēja koncentrēties.

Artuss nebeidza pārsteigt un attaisnoja savu humora izjūtu, izjokojot Kremļa finansētās redakcijas Sputnik žurnālistu, sniedzot visai pretrunīga rakstura interviju Mārtiņa Bondara vārdā. Sputnik bija spiesti publiski pēdējam atvainoties, bet žurnālista liktenis nav zināms.