Piektdien laikrakstā “Diena” tika publicēta žurnālista Guntara Gūtes intervija ar bijušo Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu un muitas policijas pārvaldes Finanšu noziegumu izmeklēšanas daļas vecāko izmeklētāju Initu Lūri, kura bezprecedenta atklātā intervijā stāsta, kā viņas tiešā priekšniece Nodokļu un muitas policijas pārvaldes direktora vietniece Kristīne Prusaka-Brinkmane likusi atrast vienalga ko par pazīstamo žurnālistu, publisko aktīvistu Lato Lapsu un viņa radiniekiem. No intervijas var nojaust, ka līdzīgas darbības pieprasītas arī attiecībā uz citu publisku personu - Jurģi Liepnieku. Lūre gan Liepnieka uzvārdu nenosauc, to piemin tikai Gūte, taču Lūre arī neiebilst: nē, nē, Liepnieks tur nefigurēja. Līdz ar to var pieņemt, ka “rakts” tika zem abiem.

Kāpēc šo rakstu iesāku ar līdzību par skudru pūzni un šīs intervijas atklātību nosaucu par bezprecedenta? Sākšu ar otro.

Ikviens žurnālists zina, ka katru reizi, kad kādā lielā, nozīmīgā iestādē izceļas iekšējais skandāls, ir milzu vēlme intervēt iesaistītās puses. Īpaši to pusi, kura zemtepiķa cīņā zaudējusi un tāpēc it kā varētu atklātāk pastāstīt, kas tur īsti zem tepiķa notika. Diemžēl prakse liecina, ka šajos skandālos iesaistītie ir gatavi daudz ko stāstīt anonīmi, ārpus ieraksta, bet tikpat kā nekad ar savu vārdu un tiešo runu. Visi saprot, ka par katru vārdu jāatbild juridiski, un liekās tiesvedībās neviens negrib iesaistīties. Turklāt bieži vien konkrētu, neapgāžamu pierādījumu viņiem uz rokas nemaz nav.

Šo nevēlēšanos runāt pat nevar norakstīt uz gļēvulīgu drosmes trūkumu. Tā ir loģiska un racionāla pragmatika. Tāpat no tavas atklātības nekāda lielā labuma nebūs. Vēsturi raksta uzvarētāji. Ja tavi vakardienas ienaidnieki šodien ir zirgā, tad “tie, kas pieņem lēmumus” klausīsies viņus, nevis tevi. Un tevi vēl vairāk iemīs dubļos. Atņems pēdējo. Vēl jo vairāk tāpēc, ka parasti šie “zemtepiķu kari” beidzas ar kaut kādu daudzmaz pieņemamu kompensāciju zaudētājiem. Tieši šim nolūkam - lai nepalaiž muti.

Šo iemeslu dēļ Lūres intervija Gūtem jāvērtē kā žurnālista milzu veiksme. Protams, var teikt, ka arī pati Lūre ir bijusi tāda un šitāda, līdz ar to nav pelnījusi simtprocentīgu uzticību, taču runa jau nav par Lūri. Runa ir par gaisotni iestādē, kura skaitās piederīga pie tiesībsargājošām. Varam domāt ko vien gribam par Lūri, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tas, ko viņa stāsta, nav no pirksta izzīsts.

Cits jautājums, vai Lūre savus vārdus varēs pierādīt tiesā, bet diezgan droši varam prognozēt, ka ne VID, ne konkrēti Prusaka-Brinkmane viņu tiesā nesūdzēs. Viss izskatās pārāk ticami, lai nebūtu patiesība. Bet suns zina, ko ēdis, tāpēc pret patiesību iet neuzdrošināsies. Līdz ar to nekādas tiesas “par goda un cieņas” aizskārumu nebūs. Jo nav jau ne goda, ne cieņas.

Tas arī ir pats trakākais. VID un tā izmeklēšanas struktūras pa šiem gadiem ir izniekojušas to sabiedrības uzticības kredītu, kas, šīs institūcijas veidojot, tām sākumā bija. Nemitīgie cīniņi starp dažādiem grupējumiem - (papīra) ģenerāļiem Podiņiem, Čerņeckiem un aiz viņiem stāvošajiem nerimst jau gadiem, taču nekas nenotiek. Kārtību šajā sistēmā nevar ieviest jau kopš Vaškeviča laikiem. Kāpēc?

Un te mēs nonākam pie paša interesantākā. Arī paša skumjākā. Pie tā, kur saknes iestiepjas vēl šajos tālajos Vaškeviča laikos. Toreiz VID grupējumu karos tika iesaistīta tā mediju daļa, kura vienmēr pieslejas “uzvarētājiem”. Pašiem viņiem šķiet, ka viņi stāv uz morālā uzkalniņa un palīdz “labajiem”, bet objektīvi viņi pilda nevis tiesnešu, noteikumu pārkāpšanas fiksētāju (vecās skolas žurnālistu) funkcijas, bet paši iesaistās spēlē vienas komandas pusē. Ar viņiem manipulē, viņi to saprot, bet ar to samierinās, jo paši sev iestāsta, ka to dara vispārējā labuma vārdā.

Tagad mēs redzam, pie kāda rezultāta ir novedusi šī žurnālistiskās neitralitātes nomaiņa pret “cīņu vispārības labā”. Laikrakstā “Diena” parādās skandaloza intervija, bet tā dēvētie “sabiedriskie mediji”, faktiskais ziņu aģentūras monopolists LETA šo interviju ignorē. Publiskā telpā tiek uzspridzināta “informatīvā bumba”, bet “oficiālie” “valsts” mediji šo sprādzienu izliekas nemanām gluži kā Krievijā, kur pat vārdu sprādziens nedrīkst lietot - tā vietā jāsaka un jāraksta - blīkšķis (hlopok).

Var, protams, aizbildināties ar “Lapsas faktoru”, taču runa jau nav par Lapsu, Liepnieku vai vēl kādu, kuru “solīdam cilvēkam neklājas aizstāvēt”. Runa ir par augstas valsts amatpersonas, kura joprojām ieņem šo augsto amatu, klaji prettiesiskām darbībām. Likt padotajiem speciāli “rakt” zem noteiktām personām un viņu radiniekiem ir, mazākais, neētiski. Turklāt runa nav par kaut kādiem ēnu ekonomikas darboņiem, zem kuriem “rakt” varētu būt pamatoti. Runa ir par politiski motivētu “rakšanu”. Citu iemeslu meklēt utis Lapsas un viņa radinieku kažokos nav.

Šī intervija “Dienā” skaidri parāda, cik dziļa puve ir saēdusi Latvijas valstiskās struktūras. Tā dēvēto “sabiedrisko mediju” klusēšana, izliekoties šo puvi nemanām, tikpat skaidri parāda, kāpēc tas varējis notikt. Ja “sabiedriskie mediji” jāsauc par tā saucamajiem un jāliek pēdiņās, tad nav jābrīnās arī par citu valstisko struktūru degradāciju. Citādi nemaz nevarēja būt.

Kamēr mūsu “sabiedriskie mediji” būs jāliek pēdiņās un bez sirdsapziņas pārmetumiem dēvējami par valsts medijiem, tikmēr arī citas valstiskās struktūras neatveseļosies. Tā ir acīmredzama aksioma, un ar tās atzīšanu arī jāsāk.

Avots