Demokrātiska tiesiska valsts ir diezgan sarežģīts organisms, kurā viss savā starpā ir saistīts un kurā vienkāršs risinājums ir iespējams tikai vienā gadījumā – tad, kad valsts sevi ierobežo un strikti apsola saviem pilsoņiem, ka konkrētajā jomā neiejauksies, ļaus iedzīvotājiem par visu vai gandrīz visu šajā jomā lemt pašiem, bet pašiem arī vajadzēs uzņemties atbildību.

"Liberāļu" Latvijā ir vairāk nekā bezuzraudzības dzīvnieku, taču šī pieeja mūsu valstī ir ārkārtīgi nepopulāra, un tomēr tā ir vienīgā, kura ir pelnījusi tikt dēvēta par liberālismu, – atšķirībā no tā, ko mums cenšas pārdot "liberālās vienlīdzīgo iespēju sabiedrības" izskatā, patiesībā iesmērējot totālu kontroli pār visu, totālu valsts institūciju visatļautību un dominēšanu pār indivīdu tiesā un ārpus tiesas.

Droši vien daudzās jomās pietiks vienkārši dot pa rokām politiķiem un ierēdniecībai, kad tie kārtējo reizi gribēs kaut ko "noregulēt" vai "samērīgi ierobežot". Sabiedrībai biežāk ir jādod varai signāli, ka labāk no valsts iejaukšanās atturēties. Bet ir viena joma, kur tas nav iespējams, – noziegumu apkarošana.

Šajā jomā valsts nevar neiejaukties. Un te visvairāk jūtams, cik viegli ir "sačakarēt veselību" demokrātiskai tiesiskai valstij, to uzsēdinot uz "juridiskām narkotikām" – dažnedažādiem rakstītā likuma un nerakstīto tiesību principu apiešanas līdzekļiem, ar ko pirmajā brīdī var dabūt eiforiju un pārliecību par savām neierobežotajām iespējām, bet vēlāk saskarties ar atkarību no šāda "tiesiska kokaīna" un smagajiem sindromiem.

Viens no svaigākajiem piemēriem – grozījumi Kriminālprocesa likuma (KPL) 500. panta 6. daļā, ar kuriem tiesai tika pat ne ļauts, bet uzlikts par pienākumu iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu.

Satversmes tiesas 2022. gada 2. decembra spriedumā lietā Nr. 2021‑42‑01 (turpmāk tekstā – Satversmes tiesas spriedums) tika vērtēta minētās KPL normas satversmība.

Satversmes tiesas spriedumā, ar kuru KPL 500. panta 6. daļa atzīta par atbilstošu Satversmes 92. pantam, netika izteiktas tādas atziņas, kuras ļautu valsts apsūdzības uzturētājam izmantot krimināllietas materiāliem nepievienotos operatīvās darbības materiālus apsūdzētās personas vainīguma pierādīšanai.

Tieši pretēji, Satversmes tiesa secināja, ka operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir īpašs statuss, kas nošķirams no operatīvās darbības rezultātā iegūtajām un pierādīšanā izmantojamām ziņām par faktiem. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 127. panta trešajai daļai operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā.

Savukārt šā paša panta ceturtā daļa nosaka: ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem un ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, krimināllietai pievieno uzziņu par to, kura iestāde, kad un uz kādu laika periodu akceptējusi operatīvās darbības pasākumu veikšanu. Uzziņu procesa virzītājam izsniedz operatīvās darbības pasākumu veikšanu akceptējušās iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona.

Līdz ar to secināms, ka operatīvās darbības materiāli, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, satur papildu informāciju par apstākļiem, kādos iegūtas ziņas, par metodēm, kādas izmantotas, kā arī konkrēto informāciju, kas iegūta operatīvās darbības gaitā, un informāciju, kas tikai pakārtota ziņām, kuras norāda uz to, ka apsūdzētais varētu būt izdarījis noziedzīgo nodarījumu, un kuras ir ietvertas krimināllietas materiālos.

Tādējādi operatīvās darbības materiālos ietvertās ziņas kalpo vienīgi krimināllietā iekļauto pierādījumu pieļaujamības pamatošanai un ar apstrīdēto normu ir noteikts tāds tiesas kontroles mehānisms, atbilstoši kuram tiesai ir pienākums pēc būtības izvērtēt konkrēto operatīvās darbības materiālos ietverto informāciju attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību kriminālprocesā. Izvērstu pamatojumu skatīt Satversmes tiesas spriedumā (Satversmes tiesas 2022. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-42-01 , 14. punkts).

Neskatoties uz visiem skaistajiem un pareizajiem vārdiem Satversmes tiesas spriedumā, KPL 500. panta 6. daļa dabā un reālajā dzīvē tiek piemērota absolūti ne tā, kā, iespējams, no sirds ir gribējuši Satversmes tiesas tiesneši. Drīzāk tā, kā šo normu ir uzrakstījis likumdevējs: ļoti plaši un pēc vajadzības, ignorējot visu, kas šīs normas piemērošanas gaitā var kaitēt cilvēka pamattiesībām un tiesiskās valsts pamatidejām.

Ja tiesnesis dodas iepazīties ar operatīvo lietu, kā gan viņš varētu šķirot, kas šajos materiālos attiecas tikai uz operatīvās darbības likumību un tās ceļā iegūto pierādījumu pieļaujamību, bet kas nu jau uz ziņām par iespējamu noziedzīgu nodarījumu? Un ar kādas kvalitātes ziņām viņš iepazīstas?

Operatīvā ceļā iegūtas ziņas atšķirībā no procesuālā formā nostiprinātiem pierādījumiem ir ziņas, kuru patiesīgums un ticamība nav pat relatīvi garantēta. Operatīvās lietas saturu var veidot arī baumas un apzināti provokatoriskas ziņas, nepārbaudīta vai no konteksta izrauta informācija.

Tiesa no šīs informācijas var ietekmēties, un tad daudzos, ja ne visos gadījumos par objektivitāti tiesas procesā varēs aizmirst.

Var aizmirst arī par pušu procesuālo vienlīdzību. Kāda vairs procesuālā vienlīdzība, ja visos autoram zināmajos gadījumos lūgumus iepazīties ar operatīvās lietas materiāliem ir pieteicis prokurors – valsts apsūdzības uzturētājs? Skaidrs, ka, pirms pieteikt tiesai lūgumu, viņš ir lasījis operatīvo lietu, kas nostāda viņu izdevīgākā situācijā nekā citus procesa dalībniekus, kuri pat nevar izteikt argumentētu viedokli par prokurora lūgumu tiesai iepazīties ar operatīvās lietas materiāliem. Tādi "automātiski apmierināmie lūgumi" paliek ierocis tikai vienas puses rokās krimināllietas iztiesāšanā.

Papildus nacionālajam regulējumam Latvijas Republikai ir saistoša Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – Konvencija), kuras 6. pants garantē personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Kā vairākkārt tika norādīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, Konvencijas 6. panta atslēgas princips ir taisnīgums.1

Konvencijas 6. pants kā taisnīgas tiesas elementu nepārprotami nosaka arī "ieroču vienlīdzības principu", kas nozīmē vienādas tiesības iesniegt pierādījumus, vienādu pieeju pierādījumiem, līdz ar to vienādas iespējas ietekmēt tiesas nolēmumu lietā bez netaisnīgām priekšrocībām vienai no pusēm.2

Visu šo principu gaismā var izdarīt tikai vienu secinājumu: lai cik vilinoši būtu paturēt daļu no pierādījumiem slepenībā, parādīt tikai tiesai un tikai tad, kad to vajag apsūdzības pusei, šis regulējums un šī prakse ir graujoša valsts konstitucionālās iekārtas pamatiem.

Visam, kas tiesā tiek izmantots kā pierādījums, ir jābūt krimināllietas materiālos, arī ziņām, ar kurām tiek pamatota citu ziņu pieļaujamība. Ja kaut ko nevar pievienot krimināllietas materiāliem un nevar to parādīt cietušajam, apsūdzētajam, aizskartajam mantas īpašniekam, aizstāvim, pārstāvim, tad šos materiālus nevajadzētu lasīt arī tiesai, ietekmējoties no nepārbaudītajām un/vai nepārbaudāmajām ziņām, ko viena no pusēm – prokurors – nav uzdrīkstējusies likumīgā ceļā pievienot krimināllietas materiāliem.

1 Spriedums 04.03.2003. A.B. v. Slovakia, iesniegums Nr. 41784/98, § 55; Spriedums 07.06.2007. Zagorodnikov v. Russia, § 30, iesniegums Nr. 66941/01.

2 Öcalan v. Turkey [GC], 2005, § 140; Foucher v. France, 1997, § 34; Bulut

v. Austria, 1996; Faig Mammadov v. Azerbaijan, 2017, § 19; Brandstetter v. Austria, 1991, § 67.

Avots: Delfi.lv