Viena diena Latvijā (1987) – foto akcija

Viena diena Latvijā tika iecerēts kā unikāla padomju laika foto akcija Latvijas PSR teritorijā, vēl padomju okupācijas laikā. Projekts pulcēja aptuveni 70 fotogrāfus no Latvijas, citām padomju republikām, Somijas un VFR, lai vienas dienas ietvaros dokumentētu Latvijas ikdienas dzīvi, radot vizuālu liecību par sabiedrību, kultūru un vidi pirms neatkarības atgūšanas.

Šī akcija pelnīti tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem fotomākslas notikumiem Latvijas vēsturē un kalpo kā vērtīgs materiāls 20. gadsimta beigu Latvijas sabiedrības izpētei.

Organizēšana un ideja

Akciju iniciēja un organizēja fotogrāfi Jānis Krūmiņš, Ints Kalniņš un Gunārs Janaitis, sadarbojoties ar Latvijas PSR Fotogrāfu biedrību, kas nodrošināja organizatorisko atbalstu un dalībnieku piesaisti. Ideja radās vēlme fiksēt Latvijas realitāti padomju sistēmas ietvaros, īsi pirms Atmodas kustības uzplaukuma, lai saglabātu vizuālu liecību par tautas dzīvi un identitāti. Projekts tika rūpīgi plānots, lai aptvertu dažādas Latvijas vietas – no galvaspilsētas Rīgas līdz attāliem lauku reģioniem, tādējādi radot visaptverošu valsts portretu.

Fotoakcija „Viena diena Latvijā” ir unikāls notikums ne tikai Latvijas, bet arī pasaules kultūras dzīves kontekstā.

1987. gada 28. augustā 70 profesionāli fotogrāfi no Padomju Savienības, Somijas un Vācijas Federatīvās Republikas 24 stundas portretēja toreizējo Padomju Latviju. Fotogrāfiem tika piedāvāti vairāk nekā 700 obligāto uzdevumu un trīs brīvās izvēles tēmas. Fotografēja rūpnīcas, partijas komitejas, kolhozus, bibliotēkas, kafejnīcas, kapsētas, slimnīcas, pirtis, mājas un ielas. Fotoakcijas organizatori Jānis Krūmiņš, Gunārs Janaitis un Ints Kalniņš akcijas laikā iegūtos vairāk nekā 30 000 ļoti augstas kvalitātes fotonegatīvus nodeva glabāšanā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kur tie atradās 20 gadus.

Dalībnieki

Akcijā piedalījās ap 50 fotogrāfu – gan profesionāļi, gan amatieri. Starp ievērojamākajiem dalībniekiem bija:

• Gunārs Binde, leģendārs latviešu fotomākslinieks, pazīstams ar savu māksliniecisko pieeju;
• Andrejs Grants, kura darbi izceļas ar poētisku un introspektīvu skatījumu;
• Ilmārs Znotiņš, kurš vēlāk kļuva par prominentu dokumentālās fotogrāfijas meistaru.

Fotogrāfi varēja brīvi izvēlēties, ko un kur dokumentēt, taču tika aicināti fiksēt gan ikdienas ainas (darba vietas, sadzīvi, sabiedrisko transportu), gan sabiedriski nozīmīgus momentus, kas raksturoja padomju laika Latviju. Norise

1987. gada 28. augustā fotogrāfi vienlaikus devās uz dažādām Latvijas vietām, lai iemūžinātu dienas gaitu. Tolaik tehniskās iespējas bija ierobežotas – pārsvarā tika izmantotas melnbaltās filmas, un attēlu apstrāde notika manuāli. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, akcijas rezultātā tika uzņemti tūkstošiem kadru, kas atspoguļoja padomju Latvijas realitāti: rūpnīcu strādniekus, kolhozu darbību, rindas veikalos, sabiedriskās ēkas un cilvēku sejas, kas atklāja tā laika emocijas un noskaņojumu.

Rezultāti un nozīme

Fotogrāfijas tika apkopotas un arhivētas, vēlāk kļūstot par pamatu izstādēm un publikācijām. Šie darbi ir ne tikai māksliniecisks sasniegums, bet arī vēsturisks dokuments - fotofiksācija par cilvēkiem, notikumiem, vietām, sniedzot ieskatu par Latvijas sabiedrību īsi pirms neatkarības atgūšanas. Pēc Helsinku konferences pamazām sāka kustēties ledus un arvien vairāk parādījās uzdrīkstēšanās brīži. Šī akcija netieši ir īsts separātisma demonstrācija - tā atspoguļoja nevis visu PSRS, bet gan Latviju, kā atsevišķu suverēnu subjektu, tā bija vēlme saglabāt un dokumentēt Latvijas identitāti padomju sistēmas ietvaros, un tās materiāli kļuva par pamatu pie projekta atgriezties pēc 20 gadiem un turpināt projektu – ar 2007. gada akciju "Viena diena Latvijā.

Pēc 20 gadiem", ko organizēja Viesturs Koziols un Ilmārs Znotiņš, sadarbojoties ar Jāni Krūmiņu.

No 1987. gada akcijas kadriem tika veidotas izstādes, grāmatas un vēlāk arī dokumentālā filma "Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem" (2009), kas salīdzināja abus laikposmus. "Viena diena Latvijā" 1987. gadā bija kas vairāk nekā fotogrāfijas projekts – tā bija sociāla un kultūras iniciatīva, kas dokumentēja tautas dzīvi un garu pārmaiņu priekšvakarā. Tā lika pamatus tradīcijai fiksēt laiku caur fotogrāfiju un kļuva par neatņemamu Latvijas vizuālās kultūras mantojuma daļu, piedāvājot nākamajām paaudzēm iespēju ielūkoties pagātnē caur fotogrāfu objektīviem.