1982.gada 25. jūnija rīts Rīgā. Vai tā bija silta vasaras diena ar vieglu miglu pār Daugavu, vai varbūt apmākusies piektdiena, kad cilvēki steidzās uz darbu? Precīzi dati par laika apstākļiem pagaidām slēpjas arhīvos, bet 1982. gads bija viens no sausākajiem Latvijas PSR vēsturē – iespējams, bija saulains vasaras rīts. Tajā dienā Rīgā dzīvoja aptuveni 850 000 cilvēku, un katram no viņiem bija savas darīšanas, savs stāsts – strādnieki rūpnīcās, bērni vasaras brīvlaikā, kāds slimnīcā, cits, iespējams, posās uz Jūrmalu, vēl kādam bija svētku diena. Augstākajā Padomē sagaidīja deputātusi no visas Latvijas uz kārtējo sesiju. Ikvienam varētu būt savas atmiņas un notikumi šajā dienā. Kas esi Tu, mūsu, lasītāj, šajā stāstā? Varbūt tavs radinieks tajā rītā gatavoja brokastis, vai draugs gāja garām Vecrīgai? Timenote.info ir vieta, kur šie mirkļi var tikt saglabāti. Mēs nezinām visu par 1982. gada 25. jūniju, bet tu vari to mainīt. Reģistrējies, pievieno savu atmiņu vai stāstu par to, kas, kur un kad notika tavā dzīvē vai tavā ģimenē. Rakstām vēsturi kopā!

Rīts Rīgas Centrālajā Dzelzceļa stacijā sākās ar trokšņaini, jo no pienākušā vilciena kupeju vagona tika izsēdināti stipri iereibuši vīrieši, kuri mēģināja atbrīvoties no miliču dzelžainā tvēriena, bet reibums bija tāds, ka neko sakarīgu neviens nespēja pateikt. 

Transporta milcijas darbiniekiem jau bija aizturēti pāris plenči, kuri bija pirms tam bezmērķīgi klaiņojuši pa Centrālās stacijas ēku. Aizturot abus dzērājus, to pavadīja pavadoņu sūdzības, ka pasažieri bijuši tādās "burās", ka slīdošās durvis esot vēruši uz sevi tā, ka izlauzta pat daļēji kupejas siena. Skats patiesi bija iespaidīgs. Visi aizutrētie pamazām tika nogādāti uz Maskavas rajona milicijas nodaļu turpat Gogoļa ielā 3. Jau uz vietas iecirknī skaļā skaidrošanās ar vagona demolētājiem turpinājās tikpat augstos toņos, jo bija iestājies brīdis, kad viņu organisms pagērēja "uzlāpišanos". Stacijā aizturētajam Jānim kabatā bija pusizdzerts polšs, ko paģirainais Nikolajs jau bija paspējis ievērot. Vispārējā apkārtējā trokšņa ēnā notika man zināmais pirmais bartera gadījums - pusizdzerta degvīna pudele pret Nikolaja kabatā esošo Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāta apliecību.

Tautas priekšstāvja tēls šajā stāstā nepelna lielu uzmanību. Viņš - parasts strādnieku šķiras pārstāvis no tālās Latgales, kurš kaut kādā veidā bija izpelnījies būt par deputātu. Laikam labi veica savu darbu. Brauciens uz AP sesijām jau pats par sevi bija piedzīvojums - brīva diena, ko var pavadīt Rīgā. Tas, ka pasākums bijs garš un neciešami garlaicīgs, varēja peiciest. Galvenais, ka ceļs par brīvu, nav jābūt darbā un par to vēl maksā. Nikolajs jau bija sapazinies vēl ar vienu novada proletārieti, ar kuru ceļu mēroja kopīgi. Pie reizes varēja palutināt arī sievas, kuras šo dienu veltīja veikalu apceļošanai. Nekas jēdzīgs tur nebija, bet noteikti krietni vairāk, plašāk un vērienīgāk, nekā provinces mazveikalā. Sievām ceļš bija jāapmaksā no savas kabatas, tāpēc, lai neciestu ģimenes budžets, viņu vieta bija plackartes vagonā. Abas varēja netraucēti paklačoties, bet abi deputāti sievu netraucēti varēja baudīt kupejas dzīvi vai vienkārši sakot - pamatīgi piedzerties.

Apliecības patieso vērtību puses vērtēja neadekvāti zemu - Nikolajs dēļ reibuma pakāpes, Jānis - neko nesajēdzošs no valsts pārvaldes un valstī valdošā apliecību fetiša. Kā vēlāk Jānis skaidroja izmeklētājam, kāpēc tā bija vajadzīga, atbilde bija dzelžaini vienkārša. Jānim un viņa sievai ļoti patika kino, un visiem bija zināms - kasē jau kinožurnāla laikā tika "izmestas" t.s. "broņu biļetes" - cilvēkiem ar Apliecībām. Bet, cilvēks ar Apliecību varēja ierasties arī savlaicīgi un kārotās labās vietas zālē iegādāties arī savlaicīgi. Lūk, tāds mazs mērķītis, jo par citiem nebija lidojuma, lai par to sapņotu. Sākumā. Vēlāk viss sāka notikt.

Par Jāni. Žiperīgs puika no laukiem. Bez sasniegumiem, bez īpašiem mēŗķiem un perspektīvas. Nereti mēdza iedzert. Noteikti avantūrisks bez dabas, dzīvi mīlošs. Tagad teiktu - hedonists. Ar radinieka motociklu ar blakusvāģi neveiksmīgs manevrs uz Ilūkstes ielas, sadursme ar maršruta autobusu, bet viņa pasažieris, ietriecoties autobusā, ar nopietnu galvas traumu. Rezultātā tiesa un pusotrs gads labošanas darbi ar brīvo nometinājumu Vecumniekos. Garš ciems ar garu galveno ielu, kur nedaudz Rīgas gaisu paostījušajam Jānim noteikti bija par garlaicīgu. Tur vienkārši nenotika NEKAS. Cita lieta Rīga. Centrālā stacija, Centrālais tirgus, Vecpilsēta un vilinošā vieta ap Laimas pulksteni. Tur dzīve sita augstu vilni, bija notikumiem un piedzīvojumiem bagāta. Īsāk sakot, Jānis pameta Vecumniekus un nemitīgi atradās Rīgā, kur kārtējās uzdzīves un klaiņošanas laikā bija patruļas aizturēts. Tālāk var atgriezties pie stāsta, kas sākās ar barteri.