Laikam jau mana veiksme ir rakstīt šajā nedēļā, kad Latvijai paliek 90 gadu.

Nedēļa sākās ar lielisku notikumu – 17.novembrī Rīgā tiek atklāts Dienvidu tilts – skaists un mūsdienīgs, sen gaidīts un Rīgai vajadzīgs. Tiesa gan, pilna laukuma neredzēšanas tradīcijas ir ievērotas pilnībā, jo par tālāku nokļūšanu Daugavas kreisajā krastā padomāts nav. Tik un tā – ir iemesls priekam.

Valstī valda svētku noskaņa, lai gan ir piemeklējusi kārtējā finanšu liksta. Kas notiek ar Parexu ? Latvijas visbagātākie, novelkot pēdējās lieko tauku kārtiņas, nodod Latvijas valstij savu banku ar visām problēmām. Toties, paspēj būt pirmie. Un, iespējams, ar vienīgie. Gudri un tālredzīgi. Kamēr būs valsts (mūsu kopējs naudas maks), par šo banku varam justies droši. Šai ziņā varam gūt rāmu optimismu.

Latvijas Republikas jubileja ir klāt. Svētku organizatori ir parūpējušies, lai svētki būtu tuvāk tautai, un dažādi pasākumi notiek arī Cēsīs, Liepājā, Jelgavā, Rēzeknē. Cilvēki ir priecīgi, lepni par valsti un svētku sajūtu uzburt ir izdevies. Cilvēki ir gatavi iedegties par Latviju. Arī kurnēt. Īsts latviskums ir nezūdoša vērtība.

Šajās dienās ir iznācis divas reizes viesoties turīgās krievu ģimenēs. Zīmīgi, ka abās vietās pie svētku galdiem viens no galvenajiem tostiem ir par Latviju, par tās labklājību. Pārsteidzoši un patīkami.

Nemitīgi domāju par to, ka pasaule ir traka. Lai vieglāk varētu valdīt pār pūli, tam jādod izpriecas. Pa visiem TV kanāliem nemitīgi tiek  piedāvātas spēles, laimesti, pirkšana un pārdošana. Laikā, kad valda ekonomiskā krīze, vajag šovus, jo tie, ar uzburtas vīzijas palīdzību,  noteikti novirza domas no realitātes. Militāristi arī sarosās krīzes laikā ar pamatotu pārliecību, ka it visam var pietrūkt nauda, izņemot viņus.

Šova elementi turpina dominēt arī KNAB priekšnieka meklējumos. Diemžēl, Delnai un Providus, kā arī viņu nezināmajiem finansētājiem ir izdevies valstij uzspiest realitātes šovu, kurā ir svarīga ņemšanās un process, un tikai ne rezultāts. Pie vājas politiskas gribas un publiska gļēvuma, tas ir izvērties visā savā krāšņumā. Par to var smaidīt, ja saprot lietu patieso saturu.

Svētki beigušies un ir kārtējās darba dienas, veļu laiks, kad tumsa noteikti valda pār gaismu. Pamazām ēterā sāk sevi pieteikt nākamie svētki – līdz absurdam komercializētais Adventes un Ziemassvētku laiks. TV kanāli reklamē visu, ko vien var un nevar pārdot. Taču viena reklāma pārsteidz ar savu bezkaunību un bezgaumību. To varētu saukt arī par atklātu zaimošanu – Pamperi tagad tiek reklamēti Klusas nakts, Svētas nakts mūzikas pavadījumā... Droši vien zināmākās Kristīgās baznīcas dziesmas. Tas apliecina Kristietības vājumu. Vēl nesen irdzīgi ņirdzīgi tikām aicināti sadot Salavecītim par purnu... Par to gan smiekli nenāk.

Pieradinot sabiedrību pie surogātvērtībām, ēters ir pārbāzts visdažādākajiem šoviem, dodot iespēju gan ēst, dzert, dejot, dziedāt, slidot un pat gulēt ar „zvaigznēm” . Katrs šis šovs sabiedrībai iestāsta, ka panākumu gūšanai nav vajadzīgs ilgs un pamatīgs darbs, talants vai  profesionālas iemaņas. Pietiek ar iznākšanu kārtējā balagānā, pagrozīties pašu organizētajā tusiņā un viss jau ir noticies. Ir jābūt stipram, lai no tā izvairītos un meklētu jēgu pamatīgākās vērtībās. Jādomā, kā reabilitēt pozitīvu domāšanu. Varbūt jāsāk ar valodu ? Publiskā telpā tie, kuri uzdodas par mācītiem žurnālistiem, joprojām neatšķir drastisku no drakoniska, humānu no humanitāra, uzslavēšanu no
uzteikšanas, joprojām „dotajā brīdī” „tiek pieņemti drastiski mēri” , bet TV Panorāma joprojām izmanto noziedzinieku pasaules žargonu. Ir iemesls saņemties un pamācīties runāt pareizā latviešu valodā.

Šoviem noder viss. Citur izstrādā tipveida scenārijā var iedabūt pat vienu no latviskās kultūras galvenajām izpausmēm – kora dziedāšanu. Un šī izrāde tiešām priecē un pārsteidz ar savu augsto kvalitāti un varēšanu, ar degsmi un dziedātprasmi. Taču, iedziļinoties šova uzbūves formulā, nekas cits, kā ta veidotāju merkantīlisms, auksts un cinisks aprēķins nav redzams. Jā, izmantojot katram latvietim būtisku lietu – kora dziesmu. Aiz katra no šiem lieliskajiem kolektīviem ir kādas gaidošas un lūdzošas acis, jo ir apņemšanās, bankas piešķirtos 15.000 EUR ziedot kādam pansionātam, bērnunamam vai kādai citai sabiedrības sociāli neaizsargātai grupai. Raidījuma organizatoru aprēķins ir gauži vienkāršs – kas gan var vienkāršāk, kā iežēlināt publiku ar neaizsargātiem, maziem un slimiem ? Un cilvēki, ieskaitot tos, kuri gaida palīdzību, zvana un balso. Kā parādīja 23.novembra šovs – savākti pāri par 20.000 Ls. Ja mērķis būtu tiem palīdzēt, tad tas būtu attaisnojoši.
Tagad sanāk, ka uz citu nelaimes naudu vienkārši savāc TV kanāls un telekomunikāciju firma.
Zemiski. Par to skaļi jārunā.

Bet, šovs, kurš izmanto Dziesmu svētku tradicionālo koru sacensību nosaukumu atgādināja vēl par vienu lietu: par birokrātu izdaudzināto terminu – integrācija. Ja valsts spētu palīdzēt tādiem talantigiem čigānbērniem kā Dzintars Čīča, visa tā integrēšanās ministrija ar savu
intīmpiedzīvojumu ministru priekšgalā varētu iet bekot, šo naudu mērķtiecīgi ieguldot valsts rītdienā – jaunatnes izglītošanā kopumā vai atsevišķu talantīgu bērnu atbalstīšanā. 

Tradicionāli, atbilstoši vēl vienai nācijas kultūras izpausmei, svētdien ir Mirušo piemiņas diena. Svecīšu dedzināšanu gan traucē pamatīgais sniegputenis, taču pieminēt aizgājušos un mums mīļos var arī iededzot kādu sveci mājās.

Pasaulē dzīve rit savu gaitu. Ir pienācis brīdis, kad dažādu valstu ekonomiskā rosība un pasaulē esošie naudas resursi, šķiet, dzīvo katrs savu dzīvi. Šis apstāklis neiepriecina, jo padara grūti prognozējamu laiku finansš krīzes beigām. Latvijā pie nekontrolētās nodokļu naudas tērēšanas stila un nacionālās rūpniecības graušanas procesiem jau pirms aptuveni diviem trim gadiem bija jāsāk domāt par vienu gauži prozaisku, bet objektīvu ekonomiskās krīzes priekšvēstnesi – nodokļu naudas radītāju (privātā sektora) algu nekonkurētspēju pret nodokļu terētāju (varas sektora) algām.

Krievija visai pasaulei dod nepārprotamas zīmes, ka baumas par tās pāragro iznīkšanu ir bijušas priekšlaicīgas un pārspīlētas. Krievijas patreizējais administrators, gatavojot VVP ilgstošo prezidentūru nākotnē, precīzi un asi jau vasarā noreaģējis uz Grūzijas kļūdām, turpina stiprināt saites ar Ķīnu, Indiju, Urugvaju, Irānu un citām iedzīvotāju skaita lielvalstīm, iezīmējot patreizējā hegemona nozīmes mazināšanos tuvākajā nākotnē. Kā turēties uz ceļa, nebraucot pa grāvjiem ?

Tikmēr absurda komēdijas cienīga ņemšanās notiek ap nolaupīto supertankkuģi. Ja var ticēt presei, somālijas pirāti ar motorlaivām nolaupījuši jau 36 kuģus un, kā atzīstot kāds amerikāņu jūras admirālis, šie esot baigi labi organizēti, bruņoti un informēti. Tankeris esot noenkurots pie pirātu ciemata (?) un „taktisku apsvērumu dēļ mēs kuģi ik pa laikam pārvietojam” – esot skaidrojis pirātu vadonis. Kaut kas neticams mūsdienu pasaulē, kur esošās navigācijas ierīces un satelītu spiegošanas ietaises spēj redzēt ne to vien ! Nevar saprast, kas ar ko dalās un kurš ar ko ir saistīts?

Garlaicīgi nav.

Ir arī labas ziņas – pie mums sākusies ziema ar riktīgu pūtienu. Tie, kuri prot, var slēpot, kuri ne – šķūrēt sniegu. Interesanti, vai atbildīgie dienesti atkal būs pārsteigti, kāpēc pēc vēla rudens nav uzreiz iestājies agrs pavasaris, varēsim redzēt pēc pāris dienām. Ar smaidu.

Nedēļa beidzās ar jauku notikumu arī ģimenē – mazmeitai Evelīnai aprit pusgads. Skaisti. Ir laba cerība.
Visiem labas nākamās nedēļas vēlot, 

neatkarīgs un brīvs Latvijas Republikas pilsonis
Aivars Borovkovs