Jā, zinu, ka tūlīt atkal dabūšu pretī par “Kremļa stabules” un patriotiskās drosmes trūkumu saukt lietas īstajos vārdos.

Bet es ļoti ceru atgriezties atpakaļ pie normālā, kad ziņas bija ar faktiem un nodalīties no viedokļiem, tā, kā to noteica demokrātiskās brīvās preses standarti. Es gribu lasīt ziņas, nevis tulkotāja vai redaktora viedokli un apsaukāšanos. Pat ja tā ir taisnība, pat ja arī es domāju līdzīgi, taču redakcijas viedokli par to, kas ir diktators vai kara noziedznieks, var izpaust viedokļu slejās, tas būtu atstājams ekspertu, nevis tulkotāju un ziņu redaktoru kompetencē.

Attiecībā uz Aivars Lembergs, kuram Latvijas medijos priekšā un pakaļā karināja atgādinājumu par apsūdzībām, vismaz var kaut kā faktoloģiski pamatot, jo ir tiesas lēmums par to. Kaut gan arī te nav konsekvence, jo tiesas lēmumi ir par daudziem, taču atgādinājums par apsūdzībām tika pārsvarā vien viņam vienam.

Uz kāda faktoloģiskā pamata šajā ziņā ir apgalvojums par Putinu un Lukašenko kā diktatoru? Ir kāds saistošs nolēmums par to? Un arī te kaut kā dīvaini, ka Putins un Lukašenko ir diktatori, kamēr, piemēram, citkārt noderīgais Alijevs nav. Un kapēc ziņās no Izraēlas arī netiek katrā ievadrindkopā atgādināts, ka Netanjahu ir kara noziegumos apsūdzēts? Ja ziņā ir atsauce uz BBC, tiešām interesanti, vai BBC oriģinālā arī ir akcentēts, ka Putins un Lukašenko ir diktatori? Apskatījos. Nē, protams! Tā ir vietējā patriotiskā tulkojuma patvaļa!

Mēs pat iztulkot bez apsaukāšanās nevaram? Iedomājos, kā tulks vai redaktors pielabo attiecīgo tekstu, dīvānu kaujās pierakstot sev kārtējo uzvaru, varonis, piederīgs frontei, pat neapzinoties, ka ar šādu kontrapropagandu viņš darbojas nevis Latvijas, bet Krievijas un Baltkrievijas diktatoru interesēs. Šādi mēs nevis noturam savus standartus, savas vērtības, bet ejam šo diktatoru pavadā, būtībā kļūstot tādi paši. Tāda pati propaganda, angažētība, nebrīve, turklāt, pašu iedzīvināta, it kā cīnoties pret šiem diktatoriem un agresoriem.

Šis nav karš starp Krieviju un Ukrainu. Šis ir karš starp vecajiem demokrātijas standartiem un jauno reālpolitiku, kurā nevis fakti, bet varas iespējas noteiks patiesību.

Vēl frontē nekas nebūs beidzies, bet pašu mājās tā kauja jau tagad ir gandrīz zaudēta.

Nav svarīgi, vai diktatora apzīmējumu piešķir Tramps pret Zeļenski vai Leta pret Putinu un Lukašenko. Tā ir viena un tā pati koalīcija - Tramps kopā ar Krieviju un pašmāju medijiem, tādiem kā Leta.