1918. gada 18.–19. novembrī, dienu pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, Krievijas lielinieku inspirēti Maskavā (Krievijā) sanāca "Latvijas sociāldemokrātiskās partijas" delegāti, kuri savā XVII konferencē pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."  

Faktiski tas bija krievu boļševiku partijas māņu gājiens,- kā savās piezīmēs par šo jautājumu atzīmējis Staļins,

"...kāpēc nebūtu pareizi Latviju padarīt uzreiz par Krievijas daļu, bet atsevišķu veidojumu ...būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

***

Jau 1918. gada 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas Sarkanā armija, kuras sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils- 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks.

Krievijas Sarkanarmija, nesastopot būtisku pretestību, ātri vien ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas, atstājot Kārļa Ulmaņa, pēc 1919. gada 16. aprīļa apvērsuma- Andrieva Niedras vadītās Latvijas Pagaidu valdības kontrolē vienīgi Kurzemes teritoriju uz rietumiem no Ventas.

***

LSPR Valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka ar 1919. gada 8. februāra dekrētu par teātru nacionalizāciju šo ēku piešķīra latviešu Strādnieku teātrim (Strādnieku teātra statūti pieņemti, t.i., tas dibināts 1917. gada 17. jūlijā). 

Jaunā vara teātra vadību uztic Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājam rakstniekam Andrejam Upitam un vienlaikus nodrošinot regulāru finansējumu no valsts budžeta.

1919.gada 23. februārī ar Leona Paegles lugu "Augšāmcelšanās" (Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā) tas uzsāka savu darbību.

1919.gada 22. maijā LSPR valdībai un armijai nācās evakuēties no Rīgas, bet 15. augustā Kurzemes divīzijas štābs rekvizēja abus pilsētas teātrus - Strādnieku teātris savu darbu pārtrauca.

***

Tā paša, 1919. gada beigās, Stučkas valdības LSPR Izglītības komisariāta mākslas departamenta vadītājs A. Upits pēc Krievijas Sarkanās armijas sakāves Latvijā, kopā ar to aizbēdzis uz Padomju Krieviju.

1920. gadā, pēc atgriešanās Latvijā no Krievijas divas reizes arestēts, rakstniekam esot ticis piespriests nāves sods (Stučkas boļševiku valdības "Sarkanā terora" laikā Latvijā tika nogalināti ~7000 cilvēku; pārsvarā inteliģence), no kura viņu paglāba citi kultūras darbinieki.

***

1940. gadā pēc Latvijas atkārtotas okupācijas, A. Upits atkārtoti ieņem vadošus amatus PSRS kompartijas un valsts okupācijas pārvaldes nomenklatūrā, baudot visas PSRS piedāvātās priekšrocības līdz pat savai nāvei.