Sestdien, 7.jūnijā paredzētas pašvaldību vēlēšanas un partijas izmanto pēdējās iespējas parādīt un pierādīt sevi, kā vienīgos, kuri spēj izvest valsti no purva. Izņēmums nav arī Saeimas zāle. Latvijas Republikas Saeimas 2025.gada  05.jūnija kārtējā sēdes darba kārtībā iekļautie atsevišķie jautājumi arī tika izmantoti, lai vērstu vēlētāju uzmanību savā virzienā:

• Lēmuma projekts Deklarācija par padomju okupācijas režīma noziedzīgi īstenoto rusifikāciju Latvijā un tās lingvistisko seku novēršanu.
• Lēmuma projekts Par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentei Evikai Siliņai.  

Deputāts Rosļikovs, runājot par deklarāciju "par rusifikācijas seku novēršanu", no Saeimas tribīnes izmantoja krievu valodu, pasakot vienu frāzi, kas momentāli tika fiksēts kā ir pārkāpums. 

Pamatīgi aizsvilies viņš Saeimas tribīnē paaugstinātā balss tonī  atgādināja, ka arī krievvalodīgie ir stāvējuši barikādēs kopā ar latviešiem un citiem. Viņš uzdeva retoriskus jautājumus, ko vēl varētu izdomāt tādu, lai aizvainotu Latvijas  krievus - "atsevišķi rezervāti, likums, ka krievvalodīgie nevar savu bērnu saukt noteiktā vārdā, jo tas ir krieviskots". Savā uzrunā viņš uzsvēra, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir krievi, kas ikdienā mājās runā krieviski, bet arī piedalās valsts attīstībā, tādēļ bez viņiem valsts nevarēs attīstīties. To viņš bija paudis arī savā nesenajā videointervijā, norādot, ka ir latvietis, kuram ir trīs dēli, kuri mācās latviešu skolā, bet ģimenes valoda viņiem ir krievu.

Aizkaitināts par izskatāmo jautājumu savas runas beigās Rosļikovs krieviski izsaucās "Mēs esam vairāk! Krievu valoda - mūsu valoda!", kā arī parādīja rupju žestu ar rokām. Par to notika balsojums un pieņemts lēmums viņu izslēgt uz šo sēdi un izraidīt no zāles. Rosļikovs bija spiests Saeimas sēžu zāli pamest.

Kaut kas tāds Saeimas zālē nebija vēl piedzīvots, taču nav nekādu garantiju, ka tas nenotiks turpmāk. Noteikti būs ļoti nepopulāri mēģināt saprast šī ekscesa cēloņus, taču nevar nepieminēt - NA visus 35 gadus pēc Neatkarības atjaunošanas nav bijusi nekāda ekonomiska programma valsts attīstībai. Vienīgais trumpis, kas nemitīgi izmantots ir nacionālā kārts. Tas vienmēr ir nodrošinājis 10% pie politiskā kopgalda un ar to padevīgi bijis pietiekoši. Kamēr Latvija kopā ar pārējo Rietumu pasauli draudzējās ar Krieviju katrs savu iespēju un prasmes robežās no tā mēģināja un guva kādu labumu, jautājums par krieviski esošo diasporu palika nerisināts. Latvijā paralēli sadzīvoja divas pasaules. Krievijas mērogi deva iespēja atsevišķām grupām pelnīt tranzīta, tirdzniecības jomā, kur, loģiski, ka saskarsme bija krieviski, valsts oficiālā politika izlikās jautājumu neredzam. Ienākot Rietumu biznesam, arvien vairāk nostiprinājās angļu valodas pozīcijas. Latviešu valoda atkal uzņēma kursu uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju un Dziesmu svētku estrādi. Jāvaicā, kāpēc tā? Polijā policists pat pierobežā ar Vāciju nav piedabonams runāt kādā citā valodā - te ir Polija un bez variantiem.

Jāatgādina, ka toreiz Vaira Vīķe-Freiberga (VVF), tikko kā bija ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti 1999. gada 17. jūnijā un stājās amatā 1999. gada 8. jūlijā. Viens no viņas pirmajiem, ja ne pirmais, nozīmīgajiem lēmumiem bija saistīts ar Valsts valodas likumu, kas tika pieņemts Saeimā šajā pašā dienā - 1999. gada 8. jūlijā (73 balsis par, 16 pret, 8 atturējās). 

1999. gada 8. jūlijā Saeimas pieņemtais Valsts valodas likums stingri noteica plašas un konkrētas prasības latviešu valodas lietošanai publiskajā sfērā, tostarp, privātajā sektorā (piemēram, prasības darbiniekiem noteiktās profesijās zināt valsts valodu augstā līmenī). Likums bija loģiska prasība pēc neatkarības atjaunošanas ar mērķi stiprināt latviešu valodas pozīcijas pēc padomju okupācijas perioda, kad krievu valodai bija absolūti dominējošs stāvoklis visās jomās. Šo lietu kārtību respektēja, ka jebkuru Latvijas Republikas likumu, arī cittautieši.

 Tikai nedēļu pēc stāšanās amatā, 1999. gada 15. jūlijā, VVF, izmantojot Satversmes 71. pantu, nodeva likumu atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, norādot, ka likuma sākotnējā versija pārlieku ierobežo citu valodu lietošanu publiskajā telpā, kas varētu neatbilst starptautiskajām normām un apdraudēt Latvijas integrāciju ES un NATO. Prezidente uzstāja, ka likums ir juridiski grūti interpretējams un var radīt diskriminācijas pārmetumus, kas apgrūtinātu Latvijas starptautiskās sarunas.

Šis pārsteidzošais solis deva iespēju sarosīties tiem spēkiem, kuriem krievu valoda bija viens no politisko prasību instrumentiem. Tika dota nepārprotama cerība, ka cīņa par krievu valodas statusu nav zaudēta. Sabiedrībā sākās pirms tam nebijusi diskusija un asas debates par valsts valodas lomu un statusu, jo iepriekš jautājums par valodu kā neatkarīgas valsts vienu no pamatsimboliem likās pašsaprotams. Pret šādu nostāju tika izteikta asa kritika no valodniekiem un nacionāli  domājošas sabiedrības daļas. Ņemot vērā VVF lielo autoritāti, nacionālā spārna politiķus varēja dzirdēt visai vāji, toties ievērojamā valodniece un akadēmiķe Aina Blinkena ļoti konsekventi aicināja sabiedrību aizstāvēt stingrāku likumu (Lauku Avīze, 1999. gada 25. novembris). Pamatīgu kritiku šiem labojumiem izteica Valsts valodas bijusī vadītāja Inta Hirša, valodnieks Antons Kursītis.

Ap šo laiku notika arī plaša konference ZA, kurā notika kaismīgas debates, kurās netrūka inteliģences pārstāvju, kuri uzsvēra, ka tagad beidzot Latvijai Saule beidzot ir uzlēkusi pareizajā debesu pusē un noteikti jāklausa VVF, kura ir arī valodniece, ir ar lielu autoritāti sabiedrībā un politiskās aprindās. Bija arī virkne kritiķu, tostarp, uzstājās ar viedokli LJB prezidents Aivars Borovkovs, norādot, ka šis ir ļoti riskants solis, kas nākotnē noteikti apturēs cittautiešu vēlmi iekļauties Latvijas sabiedrībā, apgūstot valsts valodu. Jurists kritizēja arī pieļāvumu, ka ārvalstu uzņēmējsabiedrībās, kurās būs vairāk par 50% kapitāldaļu īpašums, drīkstēs komunicēt ar Latvijas valsts iestādēm savā valodā, norādot, ka tagad Ķīnas, Japānas vai Korejas uzņēmumi, piemēram, varēs iesniegt savus gada pārskatus VID, izmantojot hieroglifus. Tika pateikta arī tēze, ka Maskavas rajonā dzīvojošs cittautietis un valsts iedzīvotājs tomēr ir mentāli tuvāks Latvijai nekā emigrācijas latvieši, kuri auguši un skolojušies pilnīgi citā kultūrvidē, tāpēc bažas par valodas izdzīvošanu Latvija tiem, acīmredzot, nav līdz galam saprotamas, tāpēc aicināja domāt, kā vietējiem mācīt valsts valodu, integrējot Latvijas sabiedrībā. Šī daļa tika atreferēta pilī un turpmākos gados saasināja abu attiecības viedokļu atšķirības dēļ. Arī citi valodnieki pievienojās viedoklim, ka likuma grozījumi netieši veicināja krievvalodīgo cerības saglabāt krievu valodas ietekmi, kas kulminēja pēc tam referendumā.

Valodas likuma izmaiņas kritizēja arī :
Ina Druviete, Latvijas Universitātes profesore, valodniece, bijusī Valsts valodas centra konsultante un vēlāk politiķe (Saeimas deputāte), kura pazīstama ar savu darbu valodas politikā un sociolingvistikā, jau 1996. un 1997. gadā rakstos Latvijas Vēstnesī (piemēram, 1996. gada 11. aprīlis un 1997. gada 5. novembris) izteica bažas par Valsts valodas likumprojekta lēno virzību un nepietiekamo stingrību. 1999. gada kontekstā viņa kritizēja grozījumus par to, ka tie pārāk liberalizē valodas prasības privātajā sektorā, tādējādi apgrūtinot latviešu valodas pilnvērtīgu funkcionēšanu kā sabiedrības kopējai valodai. Viņa uzsvēra, ka latviešu valodas saglabāšanai nepieciešama stingra reglamentācija, īpaši ņemot vērā rusifikācijas sekas (Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 5. novembris). Druviete uzskatīja, ka grozījumi neatbilst Latvijas kā nacionālas valsts interesēm, jo tie samazina motivāciju krievvalodīgajiem apgūt latviešu valodu, kā arī rada juridiskas neskaidrības par valodas lietošanu privātajā sektorā. 
Izmainitā Valsts valodas likuma 6. panta 2. daļas redakcija noteica, ka privātajā sfērā valsts valoda jālieto tikai tad, ja darbība skar “likumīgas sabiedriskās intereses” (piemēram, drošība). Tas nozīmē, ka ārvalstu kapitāla uzņēmumi varēja iesniegt dokumentus svešvalodā. 
Ina Druviete, atbalstīja Borovkova izteiktās bažas, norādot, ka šāda norma var apgrūtināt Valsts valodas centra uzraudzību un veicināt svešvalodu dominanci privātajā sektorā (Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 5. novembris).

Ilmārs Lazovskis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis un valodnieks, aktīvi iesaistīts valodas politikas diskusijās, 1999. gada konferencē “Latviešu valoda mūsdienu Latvijā” (organizēta Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības ietvaros) norādīja, ka Valsts valodas likuma grozījumi ir solis atpakaļ cīņā par latviešu valodas saglabāšanu, uzsverot, ka “valoda ir katras nācijas pirmais un galvenais pastāvēšanas noteikums” un ka grozījumi, kas atvieglo svešvalodu lietošanu, apdraud latviešu valodas ilgtspēju (Latvijas Vēstnesis, 1999. gada 22. aprīlis). Viņš aicināja pastiprināt valodas likuma praktisko īstenošanu un sabiedrības izglītošanu par latviešu valodas nozīmi, nevis liberalizēt prasības.

Ojārs Bušs, Valodnieks un publicists, kurš aktīvi rakstīja par valodas politiku Atmodas un pēcatmodas periodā, komentējot 1999. gada grozījumus, vairākkārt izteica bažas, ka likuma mīkstināšana, īpaši attiecībā uz privāto sektoru, var novest pie situācijas, kurā latviešu valoda zaudē savu dominējošo lomu Rīgas un citu lielpilsētu darba vidē. Viņš uzsvēra, ka likumprojekta pants par tiesvedību (sākotnēji ierosinot iespēju lietot “teritorijas vairākuma valodu”) ir juridiski absurds un apdraud latviešu valodas statusu (1989. gada rakstu arhīvs, pārpublicēts vēlāk).

Dzintars Ābiķis, pedagogs, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs (Tautas partija) 1999. gadā.  Lai gan Ābiķis vadīja komisiju, kas sagatavoja Valsts valodas likumprojektu, viņš intervijā Dienai (1999. gada 30. jūnijs), cenšoties balansēt starp nacionāli noskaņotiem deputātiem un starptautisko spiedienu, tomēr pauda piesardzīgu kritiku par grozījumiem, norādot, ka tie ir kompromiss starp nacionālajām interesēm un starptautiskajām prasībām. Viņš atzina, ka grozījumi atvieglo valodas prasības privātajā sektorā, tomēr viņš uzsvēra, ka dialogs ar EDSO ir nepieciešams, lai izvairītos no sankcijām vai kritikas (Diena, 1999. gada 30. jūnijs), jo savādāk Eiropa mūs nesapratīs.

Juris Dobelis, Saeimas deputāts no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK), pazīstams ar nacionāli konservatīvu nostāju, 1999. gada Saeimas debatēs (protokoli pieejami www.saeima.lv arhīvā) izteica iebildumus pret likuma mīkstināšanu, uzsverot, ka tas apdraud latviešu valodas pozīcijas, īpaši Rīgā, kur krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars ir liels. Viņš uzskatīja, ka VVF lēmums nodot likumu atpakaļ Saeimai ir pārāk piekāpīgs EDSO un ES prasībām, un aicināja saglabāt stingrākas prasības privātajā sektorā.

Andrejs Panteļējevs, liberāls politiķis, Saeimas deputāts no partijas “Latvijas Ceļš” un bijušais Izglītības un zinātnes ministrs, lai gan atbalstīja integrāciju ES, 1999. gada debatēs pauda bažas, ka grozījumi var radīt precedentu, kurā privātajā sektorā latviešu valodas lietošana kļūst fakultatīva. Viņš norādīja, ka bez stingras uzraudzības (piemēram, no Valsts valodas centra puses) likums var kļūt par “formālu deklarāciju” (Latvijas Vēstnesis, 1999. gada arhīvs).  

Uzskaitījums tiek dots, lai norādītu uz politiķu bezatbildīgo valodas politiku, izliekoties, ka problēma nav. Valsts mērogā nav bijusi programma vai vēlme vienot Latvijas iedzīvotājus ar vienu valodu zem viena karoga, cienot cittautiešu etnisko izcelsmi. Netieši sabiedrība ir dalīta, nemitīgi ekspluatējot naratīvu par to, ka jebkurš Latvijas krievs ir latents Krievijas agresijas un Kremļa politikas atbalstītājs, līdz ar to - latents valsts ienaidnieks, tādējādi veicinot sabiedrības škelšanos un etnisku radikalizēšanos. Situācija, ka jebkuram ir nemitīgi jāatvainojas par pagātnes notikumiem, kuros personas nav piedalījušās, ilgstoši bez risinājuma pastāvēt nevar.

Andris Grūtups: Jurists un publicists, norādīja uz juridiskām neskaidrībām un valodas statusa vājināšanu.
Grūtups 1999. gadā laikraksta Dienas slejās (piemēram, 1999. gada 10. decembris) pauda bažas par Valsts valodas likuma grozījumu juridiskajām sekām, norādot, ka tie rada neskaidrības par valsts valodas lietošanu privātajā sektorā. Viņš atbalstīja Aivara Borovkova publiski izteikto argumentu par ārvalstu kapitāla uzņēmumu dokumentu iesniegšanu svešvalodās, uzsverot, ka šāda prakse apgrūtina valsts iestāžu darbu un potenciāli vājina latviešu valodas statusu.  

Visvaldis Lācis: Vēsturnieks, politiķis, bijušais Tautas frontes aktīvists, aicināja uz protestiem pret grozījumiem. 
Lācis 1999. gada publikācijās Lauku Avīzē (1999. gada 30. novembris) kritizēja VVF par “piekāpšanos starptautiskajam spiedienam”, uzsverot, ka grozījumi apdraud latviešu valodas praktisko lietošanu, īpaši Rīgas un Daugavpils apkalpojošajā sfērā. Viņš aicināja sabiedrību aktīvi protestēt pret grozījumiem, līdzīgi kā 1988.–1989. gada valodas kampaņās.

Jānis Freimanis (1935–2016) Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) korespondētājloceklis, literatūrzinātnieks un valodnieks, kā arī aktīvs Rīgas Latviešu biedrības dalībnieks.
Freimanis 1999. gada publikācijās Lauku Avīzē (1999. gada 20. decembris) kritizēja Valsts valodas likuma grozījumus, kas tika pieņemti 1999. gada 9. decembrī pēc Vairas Vīķes-Freibergas (VVF) lēmuma nodot likumu otrreizējai caurlūkošanai. Viņš uzsvēra, ka grozījumi, kas atvieglo valodas prasības privātajā sektorā, apdraud latviešu valodas pozīcijas Rīgas mikrorajonos, kur krievu valoda jau ir dominējošā. Freimanis atbalstīja Ainas Blinkenas aicinājumu sabiedrībai aktīvi iesaistīties valodas aizsardzībā un uzskatīja, ka VVF lēmums ir pārāk piekāpīgs Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Eiropas Savienības (ES) prasībām.

Šāda pozīcija, kritizējot valodas un cittautiešu integrācijas politiku pauda arī :

• Dzintra Hirša: Bijusī VVC direktore, uzsvēra grozījumu praktiskās problēmas.
• Valdis Krastiņš: LZA valodnieks, norādīja uz lingvistisko nevienlīdzību.
• Roberts Zīle: TB/LNNK deputāts, kritizēja piekāpšanos EDSO.
• Leons Bojārs: LSDSP deputāts, uzsvēra latviešu valodas prioritāti.

Kā jau minēts, Aleksejs Rosļikovs sevi uzskata par latvieti, kuram ģimenes valoda ir krievu. Bērni mācās latviešu skolā. NA piespēlēja, Aleksejs - uzsprāga. Mēsli pa gaisu. Politiķis nespēj vai negrib atbildēt uz jautājumu, kam pieder Krima, tāpat kā daudzi no tiem, kuri šo jautājumu uzdod, kāpēc Abrene vairs nepieder Latvijai. Par to vajadzētu runāt un skaidrot, līdz skurstenī parādās balti dūmi. Pagaidām spēle tikai pie vieniem vārtiem. Un tomēr. Būtu labi tomēr runāt.