Palīgs Dieva meklētājiem

Cilvēks visos laikos ir meklējis veidus, kā nodibināt saikni ar dievišķo pasauli. Masveida ateisms – tā ir pēdējo divu gadsimtu parādība. Līdz tam tas bija pastāvējis vai nu pagrīdē, kā viduslaikos, vai arī kā margināls domu strāvojums antīkajā pasaulē vai arī Renesanses laikmetā. Tomēr pieredze rāda, ka, tuvojoties nāves slieksnim, arī zvērinātie ateisti bieži vien nožēlo grēkus un izlīgst ar Dievu.

Cilvēka mēģinājumi nodibināt saikni ar Dievu izpaužas reliģiskos aktos jeb darbībās, kuri nevar tikt noreducēti tikai uz gribas, prāta vai jūtu darbību. Kas ir specifisks šim reliģiskajam aktam? Ka tajā ir iesaistīts viss cilvēka „es”, visas cilvēka spējas un tās kopā veido jaunu kvalitāti. Tā ir virzība uz to realitāti, kura pastāv ārpus cilvēka, tas ir, uz dievišķo sfēru, stāšanās kontaktā ar to, reālas saiknes nodibināšana ar Dievu. Kaut arī reliģiskie akti ir daudzveidīgi un var pieņemt dažādas ārējās izpausmes, tomēr to būtība ir sekojoša: tā ir iekšēja saikne ar šī akta adresātu, Dievu, kura tiek nodibināta to sākuma momentā un turpinās laikā. Reliģiskajā aktā tā objekts jeb adresāts ne tikai tiek labāk iepazīts un kļūst tuvāks, bet arī sāk kļūt par cilvēka dzīves saturu un pamatu. Šī pietuvošanās reliģiskā akta objektam, pārdabiskajai realitātei ir iemesls tam, ka cilvēks pieķeras un dzīvo Dievam. Tā rezultātā cilvēka dzīvē parādās jauna kvalitāte, jauna orientācija un dinamisms, jo tajā atklājas jauns, transcendentāls eksistences apvārsnis.

Reliģiju pētnieki apgalvo, ka visās reliģijās varam atrast vismaz divas reliģiskās dzīves galvenās izpausmes: lūgšanu un upuri. Citi reliģiskie akti - tā ir morāli askētiskā uzvedība un sakrālie riti. Lūgšana - tas ir par excellence jeb pēc savas būtības reliģisks akts, kurš ir pazīstams visās pasaules reliģijās. Var apgalvot, ka lūgšana bija un ir katras reliģijas degpunkts un reliģiskās dzīves pamats. Upuris - tas arī ir reliģisks akts, kurš parādās katrā reliģijā. Cilvēks upurī cenšas pastiprināt savu lūgumu, dāvinot to, kas viņam ir īpaši dārgs. Veltot upuri Dievam, cilvēks atzīst Viņu par visa pastāvošā kungu, valdnieku.

Tikko dzirdētajā pirmajā lasījumā no Radīšanas grāmatas (14, 18-20) redzam, ka Melhizedeks, vēloties nodibināt savienību ar Ābramu, upurē viņam maizi un vīnu, un dod viņam Visaugstā Dieva svētību. Ābrams, savukārt, dod viņam desmito tiesu no laupījuma, ko guva, uzvarot piecus kēniņus, kuri bija nolaupījuši viņa brāļadēlu Lotu. Tas ir modelis un pravietojums attiecībā uz nākotni, norādot uz vīna un maizes lomu Jaunajā Derībā.

Izceļošanas grāmatā (24:3-8), savukārt lasām, ko dara Mozus, lai nodibinātu saikni starp Visaugsto Dievu un tautu. Pēc Derības noslēgšanas Sinajā Mozus nolasīja tautai Likuma vārdus (Dekalogu un citus noteikumus) un saņēma viņu piekrišanu: „Viss, ko Kungs teicis, mēs darīsim un paklausīsim.” Pēc tam viņš apslacīja altāri un tautu ar upurdzīvnieka asinīm. Šī apslacīšana simbolizē Derības starp Dievu un Izraēlu apstiprināšanu un apzīmogošanu. Senajā pasaulē asinis bija dzīvības zīme, un derības bieži tika apstiprinātas ar asinīm, kas tām piešķīra īpašu nozīmi un neatceļamību. Daļa asiņu tika izlieta uz altāra (kas simbolizēja Dievu), bet ar otru daļu tika apslacīta tauta. Tas nozīmē, ka Dievs un tauta tika saistīti ar vienu upuri, ar kura palīdzību viņi noslēdza ciešu, „asiņainu” saikni. Tas izsaka abpusēju atbildību: Dievs apsola savu aizsardzību, bet tauta apņemas būt uzticīga Viņa Likumam. Apslacīšanai ar asinīm bija arī attīrīšanas dimensija – asinis bija piedošanas un svētīšanas zīme, kas sagatavoja tautu dzīvei Dieva klātbūtnē. Apslacīšana ar asinīm Vecajā Derībā bija nepieciešama, lai attīrītu cilvēkus un priekšmetus, kas tika izmantoti kulta vajadzībām. Bez asins izliešanas nav piedošanas (Ebr 9,18-22).

Ebreju vēstules teoloģijā dzīvnieku asinīm bija rituāla attīrīšanas spēks, bet tās vēl nevarēja dot pilnīgu pestīšanu. Vecās Derības upuri bija tikai priekšvēstnesis. Tautas apslacīšana ar asinīm bija pravietiska zīme par Jauno derību, ko noslēdza Jēzus, kura asinis, kas izlietas uz krusta, nes attīrīšanu un glābj no ļaunuma un grēka varas. Tāpēc mēs viņu saucam par Pestītāju. Jēzus Pēdējās vakariņās teica: „tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (Mt 26,28), tieši atsaucoties uz notikumiem Izceļošanas grāmatā. Kristus upurē sevi – savas asinis – kas patiesi attīra un nes pestīšanu.

„Kristus neieiet cilvēku rokām celtajā templī, (...) bet pašās debesīs, lai tagad mūsu priekšā aizstāvētu mūs Dieva priekšā. (…) Bet Viņš parādījās vienreiz un uz visiem laikiem, lai iznīcinātu grēku, upurējot sevi” (Ebr 9,11-14).

Lai saprastu šodienas svētku nozīmi, ir jāatgādina Jēzus vārdi, ko viņš teica mācekļiem, pirms tika nodots nāvei: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā” (Jņ 6, 54-57).

Pēdējo vakariņu laikā Viņš ņēma maizi, svētīja to, lauza un deva saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana Miesa!” Tāpat Viņš ņēma biķeri ar vīnu, svētīja to un sacīja: “Dzeriet visi no tā! Šīs ir Manas Jaunās Derības Asinis” (Mt 26, 26-28). Ar vārdiem: “Dariet to manai piemiņai!” (Lk 22, 19) Jēzus pavēlēja apustuļiem darīt to pašu. Šodien to turpina darīt viņa īpaši pilnvarotie mācekļi. Tikai priesteri un bīskapi var vadīt Euharistijas dievkalpojumu – Svēto Misi un konsekrēt maizi un vīnu, lai tie kļūtu par Kunga Miesu un Asinīm. Maize un vīns, priesterim Svētajā Misē atkārtojot Kristus sacītos vārdus un piesaucot Svēto Garu, kļūst par Kristus Miesu un Asinīm: tādējādi Kristus ir reāli un noslēpumaini klātesošs ar visu Viņa dvēseli un dievišķību. Tādēļ Kristum Euharistijas jeb Vissvētākajā Sakramentā pienākas īpaša pielūgsme un gods. Tāpēc arī tika iedibināti īpašas svinības - Kristus Vissvētākās Miesas un Asins svētki, kas tiek svinēti ceturtdienā pēc Svētās Trīsvienības svētkiem. Lai nodrošinātu iespēju ticīgajiem piedalīties svētku procesijā, svētku svinēšana pie mums parasti tiek pārcelta uz nākamo svētdienu.

Šajos svētkos mēs pateicamies Dievam par Viņa ienākšanu mūsu vidū Euharistijā un, ejot procesijā, publiski godinām Jēzu klātesošu zem maizes zīmēm. Pieņemt svēto Komūniju nozīmē ieiet vienotībā ar Jēzu. Šis sakraments mūs ne tikai vieno ar Dievu, bet arī veido Baznīcu – Kristus Mistisko Miesu. Katehismā mēs lasām: “Visi, kas ēd šo vienīgo lauzto maizi – Kristu, nonāk vienotībā ar Viņu un Viņā veido vienu vienīgu Miesu” (KBK, 1329).

Šo svētku Euharistiskās procesijas pirmsākumi meklējami viduslaikos. 13.gs. Beļģijā dzīvoja augustīniešu klostermāsa svētā Juliāna, kurai Jēzus atklāja savu vēlēšanos, – lai Baznīcā tiktu svinēti Euharistijai veltīti svētki. 1246. gadā svētki pirmo reizi tika svinēti Ljēžas diecēzes ietvaros. Vēlāk pēc pārdabisku, ar Vissvētāko Sakramentu saistītu brīnumu piedzīvošanas, lai gandarītu par ķeceru maldiem, kuri apšaubīja Jēzus reālo klātbūtni Euharistijā, pāvests Urbāns IV 1264. gadā iedibināja šos svētkus visā Baznīcā, kā arī deva ticīgajiem iespēju uzlūkot Vissvētāko Sakramentu monstrancē, uzticot Akvīnas Tomam sacerēt šiem svētkiem atbilstošu lūgšanu tekstus. Kristus Miesas un Asins svētki, kā arī tiem piederošā Euharistiskās procesijas tradīcija izplatījās visā Rietumeiropā un turpinājās apmēram 300 gadus. 1979.gadā to atjaunoja pāvests Jānis Pāvils II.

Šie svētki, vērojot tos no malas, no citiem kristiešu svētkiem atšķiras ar Euharistisko procesiju, tā ir radusies 13. gadsimta beigās, bet 15. gadsimta sākumā tā kļuva par vispārēju parādību. Tā ir raksturīga vēlajiem viduslaikiem un liecina par vienotību ticībā. Tā ir radusies no vispārējās tradīcijas procesijā apstaigāt laukus. Tādā veidā cilvēks svētījoši apstaigā zemi, uz kuras viņš dzīvo, ienesot tur sacrum jeb dievišķo klātbūtni. Turklāt Euharistiskā procesija mums atgādina arī to, ka esam tikai svētceļnieki šīs zemes virsū. Mēs te nepaliksim, esam ceļā un vēl tikai meklējam īsto tēviju un mūžīgo mieru.

Procesija ir patiesi vienotu cilvēku gājiens, kurā rokas tiek saliktas lūgšanā, nevis savilktas dūrē, gājiens, kurš nevienu neapdraud, nevienu neizslēdz, vēl vairāk, tas svētī malā stāvošos, kas neizpratnē vēro procesiju, kura viņos rada izbrīnu; tā ir kustība, kas līdz ar sevi nes Vissvēto, Mūžīgo, kur pat kustībā valda miers un vienotība. Vēstures un Exodus Kungs pats pavada mūs ceļā no trimdas uz mūžīgo tēviju. Šī procesija stāsta par cilvēces grēka mūžīgo klātbūtni vēsturē un mūsu dzīvē, arī manā dzīvē. Ceļā mēs nesam līdzi Miesu, kas par mums tika atdota. Kalvārijas krusts iet mums līdzi. Tā ir zīme, ka uz cilvēces gulstas vaina par Dieva, kas tapa Miesa un Dzīvības Maize, nogalināšanu. Mūsu ceļojumā caur laiku kopā ar mums vienmēr ir Krustā Sistais, un mēs ejam pa mūsu ielām, gar māju fasādēm, aiz kurām bieži vien mājo grēcīgs posts un sirds tumsa. Mēs ieceļojam tajā, ienesam tur gaismu un cerību, piepildot vārdus: “Mēs vēstīsim par Tavu nāvi Kungs un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai!”