Ornitologs un izcils putnu fotogrāfs.

Daudzi cilvēki viņu pazina kā ievērojamu putnu fotogrāfu, kaut arī tas bija tikai hobijs, kurā viņš ieguldīja dvēseli, prātu, putnu uzvedības pazīšanas talantu un personiskos līdzekļus.

Savukārt ilggadējie kolēģi viņu raksturo kā inženieri ar zelta rokām. Padomju gados ornitoloģijas zinātne nebija prioritāro un dāsni finansēto zinātņu lokā, tāpēc ar salīdzinoši pieticīgiem līdzekļiem putnu pētniekiem nācās pašiem izgudrot un zinātniskiem eksperimentiem pielāgot dažādas ierīces vai veidot nepieciešamās konstrukcijas. Uzsākot darba gaitas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā, 60. gadi Viesturam Klimpiņam pagāja pīļu pētījumos Engures ezerā, kur kopā ar Georgu Lejiņu (1914–1994) tika izgudrota unikāla tikko izšķīlušos pīļu mazuļu gredzenošanas metode, kas vēlākajos gados tika pielāgota un izmantota arī citu padomju republiku un pat ārvalstu ornitologu pētījumos. Šī perioda fotogrāfijās Viesturs Klimpiņš vairāk redzams pie dažādu konstrukciju radīšanas darbiem, piemēram, izgatavojot kannas putnu olu tilpuma mērīšanai.

Mazāk zināms viņa darbības virziens ir saistīts ar kolēģu veikto putnu pētījumu filmēšanu. Piemēram, divas viņa dokumentālās kinofilmas – par biotehniskajiem pasākumiem Engures ezera salās ligzdojošo pīļu skaita palielināšanai un par darbiem pie putnu radio izsekošanas metodes – tika parādītas un guva īpašu uzmanību Rīgā notikušajā VII Baltijas ornitologu konferencē 1970. gadā.

Nākamās divas desmitgades (1970–1990) Viesturam Klimpiņam pagāja, vairāk darbojoties Kalnāju ornitologu stacionārā, kur 1974. gadā tika uzbūvēts putnu orientācijas pētīšanai speciāli izveidots planetārijs, kā arī izgatavotas dažādas ierīces, mehānismi un iekārtas putnu orientācijas pētīšanai, arī manuāli ražoti gredzeni. Paša spēkiem Viesturs Klimpiņš uzbūvēja laivas, pielāgoja pētniekiem aerolaivu un sameistaroja raķešu tīklu. Viņš ar savām rasētāja iemaņām palīdzēja kolēģiem zīmēt posterus konferencēm, 1989. un 1990. gadā izveidoja dizainu un atrada iespēju nodrukāt starptautisko ziemojošo putnu uzskaišu uzlīmes.

90. gados finansējums ornitologu pētījumiem apsīka, dažos pētījumos ar līdzekļiem palīdzēja ārzemju partneri. Man pašam ar Viesturu daudzas interesantas sarunas bija 1994. gada jūlijā, kad vienu mēnesi strādāju Kalnājos, palīdzot veikt putnu orientācijas pētījumus vācu kolēģiem. Viesturs tik dzīvi un detalizēti stāstīja par saviem vērojumiem no slēpņa, ka šos stāstus labi atceros pat pēc ceturtdaļgadsimta. Pēc mana lūguma viņš parādīja arī savu fototehniku un pēdējos gados tapušās fotogrāfijas, kas toreiz bija izdrukātas uz dārga krāsainā papīra, vācot labākus kadrus publicēšanai. Tieši 90. gados viņš publicēja vairākas grāmatas un rakstus par putniem, izmantojot 25 gadu laikā tapušās fotogrāfijas.

Sākoties digitālajai ērai, putnu fotogrāfu skaits strauji pieauga. Daudzi no padomju gados aktīvajiem fotogrāfiem ar labiem vārdiem vēl mūsdienās atceras gan Viestura profesionālos padomus, gan iespēju pasēdēt viņa veidotajos slēpņos Engures ezerā vai laiku pa laikam pāršķirsta viņa klasisko “Latvijas putnu” fotogrāmatu (1986). Tā kļuva par vienu no labākajiem šādiem izdevumiem Padomju Savienībā un stimulēja pievērsties putnu fotografēšanai ne vienu vien iesācēju. No vairākiem kolēģiem esmu dzirdējis, ka bez Viestura prāta spējām un meistarības mūsu ornitologi nebūtu sasnieguši tos rezultātus, ar kuriem mūsdienās var lepoties!