Sanfrancisko slimnīcā Kolorado Springsā acis uz mūžu slēdza Jānis Bērziņš, ko kā audzinātāju atcerēsies plašas aprindas, īpaši Rīgas skolotāju institūta audzēkņi. Bērziņš sasniedza labu vecumu, jo nupat 12. aprīli viņam būtu piepildījušies 73 gadi. Spēkos bija aizlauzts, jo bija cietis grūtu operāciju, bet bija nemitīgi darbīgs savā iemīļotā speciālitātē botānikā. Gan retajam varēja būt augu valstī tādas pamatīgas zināšanas kā nelaiķim, jo viņš dienu pēc dienas apstaigājis pilsētas apkaimi, augus pētīdams un studiju nolūkos uzņemdams sakarus ar šejienes zinātniekiem. Diemžēl Bērziņš nebija piedabūjams publicēt savas atziņas. Kas Bērziņu tuvāk pazina, zinās, ka viņam pēc dabas sveša bija katra ārišķība, īpaši labvēlības meklēšana. Taisni otrādi. Viņš mīlēja drīzāk skarbumu un atturīgu, pat kritisku nostāju. Bet tad arī allaž varējām būt pārliecināti, ka mūsu priekšā ir raksturs, kas nekad neaizliegs savu pārliecību. (Laiks, 02.04.1952)