Lielezeres krodzinieka dēls Fridolīns Gēliņš. Par skolas gadiem pagaidām tuvāku ziņu nav, toties zināms, ka no 1878. līdz 1889. gadam viņš Tērbatas universitātē studējis tautsaimniecību. Tautsaimnieks no viņa nav iznācis, jo, kā var spriest, māksla viņam likusies tuvāka par dzīves praktiskajām nozarēm.
Pēc studijām ilgāku laiku Fridolīns Gēliņš dzīvo Rīgā, pelnās ar grāmatveikalu, bet 1897. gadā to pārdod un 1904.gadā pārceļas uz Rostovu, kur, šķiet, līdz pašam mūža galam nostrādā par vācu valodas skolotāju. Viņš mirst 1915. gadā.
Fridolīna Gēliņa nozīme mūsu grāmatniecības vēsturē vēl nav pa īstam ne apzināta, ne izvērtēta. Zinām tikai, ka viņš ir Augusta Deglava pirmais izdevējs, laidis klajā Deglava pirmos darbus: stāstu «Vecais pilskungs» (1891), romānu «Starp divām ugunīm» (1891) un kopā ar Duburu sarakstīto trīscēlienu burlesku «Precības» (1894), bez tam vēl Dubura viencēlienu «Spoku stundā» (1893). Par pēdējo piebilstams, ka tas bija teksts latviešu pirmajai oriģināloperai (komponists Jēkabs Ozols, viņa romantiskā opera «Spoku stundā» izrādīta Rīgas Latviešu teātrī 1893.gadā). Ļoti iespējams, ka nosauktie nav vienīgie Gēliņa izdevumi.
Bet kā ar Fridola panākumiem «dramatikā»?
Nevarēdams kļūt par režisoru, Fridolīns Gēliņš tomēr kļūst par aktieri. 1894. gada 23. februārī viņš debitē Franča lomā Šillera «Laupītājos» un ar Fridola Fridolīna skatuves vārdu strādā Rīgas Latviešu teātrī apaļas desmit sezonas. Ka Fridolam Fridolīnam ir aktiera talants, par to recenzenti (piemēram, Jānis Poruks atsauksmē par Šillera «Luizi Milleri») nešaubās jau pašā sākumā. Sevišķi slavinoša ir Blaumaņa recenzija par Fridola debiju Šillera «Laupītājos».
Fridols Fridolīns Rīgas Latviešu teātrim devis krietnu skaitu lugu tulkojumu. No šiem tulkojumiem nav iespiests neviens, tie izmantoti tikai izrādēm, toties periodikā publicēts kāds Fridola Fridolīna tulkots stāsts (Mopasāna «Ceļā», 1901).
Tulkotājs, būdams aizņemts te veikalā, te teātrī, ne vienmēr spējis pietiekami nogludināt tulkojumu valodu. Tāpēc noticis arī tā kā ar «Grāfa Eseksa» tulkojumu, par kuru Blaumanis bijis gatavs Fridolam piešķirt «Latviešu valodas lielinkvizītora» nosaukumu.
Visi Fridola Fridolīna tulkojumi tagad, pats par sevi saprotams, jau novecojušies, bet savā laikā tie teātrim bijuši vajadzīgi.  (Padoju zeme, 17.03.1987)