Bruno Javoišs bija latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks PSRS okupācijas laikā Latvijā, politieslodzītais.

Beidzis Rīgas 50. vidusskolu, studējis Rīgas Aviācijas institūtā, studijas pārtraucis arests un izsūtījums. 

1963. gadā naktī uz 5. decembri, kas bija PSRS Konstitūcijas diena, viņš uzkāpa 76 metrus augstajā Rīgas radiotornī un Latvijas PSR karoga vietā uzvilka paša šūto sarkanbaltsarkano Latvijas karogu, tādējādi protestējot pret Latvijas pārkrievošanu.

Uzreiz pēc šīs akcijas viņš tika apcietināts brīdī, kad viņš nokāpa no torņa lejā, jo izrādās, ka tornī bija ierīkota signalizācija.

Lietu izmeklēja VDK izmeklētāji A. Rēvalds un E. Kaķītis.

Notiesāts "par pretpadomju propagandu un auksto ieroci" (bija "bruņojies" ar nazi) uz 7 gadiem, kurus pavadīja Mordovijā. 

Ieslodzījuma gadus viņš pavadīja kopā ar Gunāru Astru, Jāni Ziemeli, Knutu Skujenieku un vēl daudziem citiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.

1971. gadā pēc soda izciešanas tikai Dabas muzeja direktors Vilis Krūmiņš, bijušais Sarkanās armijas karotājs, nebaidījās pieņemt "politisko" darbā par šoferi, taču VDK viņu uzraudzīja. Tāpēc jau šajā pašā gadā B. Javoišs pārcēlās uz dzīvi Tartu, jo Latvijā viņam normāli strādāt un gūt izglītību praktiski bija aizliegts. Tartu Universitātē B. Javoišs ieguva mākslas vēstures zinātnieka specialitāti.

Pēc Igaunijas Republikas neatkarības atjaunošanas B. Javoišs nodibināja un vadīja Dienvidigaunijas latviešu biedrību, kurā tolaik apvienojās ap 100 Latvijas tautiešu.

Pateicoties vadītāja un biedrības aktivitātēm, tika atjaunoti Pirmā pasaules kara Latviešu strēlnieku un bēgļu kapi Tartu Jaunajos Jāņa kapos. B. Javoiša kungs dzīvoja Tartu, bet regulāri brauca uz Latviju, piedalījās dažādos nacionāli patriotiskos pasākumos.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa zeltītu goda zīmi, Viestura ordeņa komandieris.

Kopā ar Okupācijas muzeju sākusi īstenoties Javoiša dēla ideja radiotorņa vietā izveidot pieminekli "Svešo varai spītējot", tiek vākti ziedojumi tā izveidei. Javoiša dēls Bruno Lielkāja stāstīja:

"Tēvam saku, kā tu to uztver, ka mēs te ko tādu uztaisītu. Viņš saka, – tas noteikti nav man. Tas būtu visiem pretošanās kustības dalībniekiem, tas būtu domāts visiem, jo tie karoga stāsti jau nav viens, viņi ir vairāki, pat ko mēs nezinām."

Miris 2025. gada 6.februārī.