Šajās dienās Baldonē mira kādreiz plaši pazīstamais dzejnieks Reitmaņu Andrejs, kuru mūsu dienu publika bija jau piemirsusi, pavisam nesaprotamā kārtā neminot pat viņa vārdu izdevumos, kuri gribēja rādīt mūsu rakstniecības attīstību visā pilnībā. Baldonieši sirmo dzejnieku pazina tikai kā policijas kārtībnieku, kurš svēti pildīja savu pienākumu, ne ar ko neizceldamies līdzpilsoņu vidū. Viņš necieta skaļus vārdus, bet bija sirds cilvēks un katram izpalīdzīgs. Arī savā tagadējā amatā, kas paņēma visu laiku, Reitmaņu Andrejs dzīvi interesējās par jaunāko literatūru un priecājās par katru cita panākumu. Pirms kara Reitmaņu Andrejs kā Rīgas ostas policists paglābis dažus latviešus brīvības kustības dalībniekus un izpalīdzējis arī materiālā ziņā daudziem rakstniekiem. Izpildot dienesta pienākumus, Daugmales pagastā kādā izrīkojumā, huligāni sirmo Reitmaņu Andreju sadauzījuši tik mežonīgi, ka ievainotais vairs veselību neatguva. Kaulu lūzuma dēļ neciešamās sāpes remdēja tikai ar medicīniskiem līdzekļiem, lai kaut uz brīdi sāpes norimtu. Slimnieka sāpēm līdai dzīvoja viņa uzticīgā dzīvesbiedre.  Vakar Reitmaņu Andreju guldīja Baldones kapos. Pie kapa runāja Baldones mācītājs Zuzāns . Uz kapa vaiņagu nolika Rīgas apriņķa priekšnieks Tikmanis un policijas vārdā atvadījās no aizgājēja. Baldones bibliotēkas biedrības un jaunsaimnieku-sīkgruntnieku partijas vārdā atvadīšanās vārdus teica dep. D. Apinis, nožēlodams, ka sirmo dzejnieku mūsu literātu saime piemirsusi arī pēdējā gaitā. Pēc Reitmaņu Andreja sēro dzīves biedre un veca māte. (Latvijas kareivis, 10.12.1932)