Ivans Dmitrijevičs Papanins (Иван Дмитриевич Папанин, 1894–1986) ir padomju vēsturē pazīstams kā padomju polārais pētnieks, divkārtējs Padomju Savienības Varonis un kontradmirālis, kurš galvenokārt slavens ar savu vadību pirmajā padomju dreifējošajā stacijā “Ziemeļpols-1” (1937–1938). Viņa vārds ir gadu desmitiem glorificēts un daudzināts. 

Tomēr viņa darbība kā boļševikam un saistība ar asiņainām represijām, jo īpaši pilsoņu kara laikā Krievijā, ir pamatīgi noklusēta un nav aprakstīta.

Papaņina darbība kā boļševikam

Papanins aktīvi iesaistījās Krievijas pilsoņu karā (1918–1920) boļševiku pusē. Viņš cīnījās Ukrainā un Krimā, piedaloties partizānu kustībā pret balto kustības spēkiem, tostarp barona Pjotra Vrangeļa armiju.

1920. gadā viņš tika nosūtīts uz Krimu, lai organizētu partizānu kustību pret Vrangeļa spēkiem. Viņš bija 11 cilvēku grupas sastāvā, ko vadīja A. V. Mokrousovs, un darbojās kā Krimas sacelšanās armijas komandiera vietnieks un kasieris.

1919. gadā Papanins iestājās Vissavienības komunistiskajā (boļševiku) partijā (VKP(b)), kas apliecina viņa ideoloģisko piederību boļševikiem un vēlāk komunistiem.

Loma represijās

Papanina darbība Krimas Čekā (VČK) 1920.–1921. gadā ir visvairāk noklusētā viņa biogrāfijas daļa, jo tā saistīta ar boļševiku īstenoto “sarkano teroru” Krimā pēc Vrangeļa armijas sakāves:

Krimas Čekas komendants 

1920. gada novembrī, pēc boļševiku uzvaras Krimā, Papanins tika iecelts par Krimas Ārkārtējās komisijas (Čekas) komendantu. Tābija persona faktiski ar neierobežotām pilnvarām. Šajā periodā Krimā notika masveida represijas pret balto armijas karavīriem, virsniekiem, kā arī  inteliģenci un civiliedzīvotājiem, kas tika uzskatīti par “bijušajiem” (bijušās cariskās elites pārstāvji, muižnieki u.c.). Šīs represijas ietvēra masveida arestus un nāvessodus (slepkavības), kas visbiežāk tika veikts bez tiesas.

Saistība ar Rozaliju Zemļačku. 

Papanins strādāja zem Rozalijas Zemļačkas vadības, kura bija viena no galvenajām “sarkanā terora” organizētājām Krimā. Viņa ar savu slepkavotkāri ir ierakstīta pasaules agresīvāko slpekavu sarakstos. Viņa un Bela Kuns tiek uzskatīti par galvenajiem atbildīgajiem par masveida represijām, kas Krimā 1920.–1921. gadā prasīja desmitiem tūkstošu dzīvību. Papanins pats atzina Zemļačku kā savu “aizbildni” pat vēlākajos gados, kas liecina par viņa ideoloģisko tuvību šai figūrai.

Viņš kā Krimas Čekas komendants tieši vai netieši piedalījās masveida represijās, tostarp balto virsnieku un civiliedzīvotāju slepkavībās. Viens no avotiem min, ka viņa vadībā tika izpildīti nāvessodi vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku.

Papanina paša memuāros minēts, ka viņš šajā periodā “ar dubultu enerģiju” ķērās pie darba, bet drīz nonāca slimnīcā, iespējams, nervu sabrukuma dēļ. Daži avoti interpretē to kā netiešu norādi uz viņa iesaisti smagās represijās, kas varēja ietekmēt viņa psihisko stāvokli. Līdzīgs liktenis bija piemeklējis daudzus profesionālos slepkavas padomju vēsturē (kā piemēram, Blohina profesionālo čekas slekpkavu brigāde).

Padomju naratīvs 

Padomju historiogrāfijā Papanina loma pilsoņu karā un Čekā tika vai nu marginalizēta, vai pilnībā izlaista, uzsverot viņa vēlākos varoņdarbus Arktikas izpētē. Viņa biogrāfijas oficiālās versijas koncentrējās uz viņa zinātniskajiem un organizatoriskajiem sasniegumiem, nevis represijām.