62 rozes pateicībā par sešdesmit diviem laimīgi kopā nodzīvotajiem gadiem. Ja neapprecēšu šo brīnišķīgāko meiteni pasaulē, pieļaušu lielāko kļūdu savā dzīvē, sprieda 22 gadus vecais jauneklis Ēvalds Grabovskis un 1963.gada 11.maijā Saulkrastu ciema izpildu komitejā tie reģistrēta laulība ar Ilgu Birznieci.

Ilga dzimusi Rucavā Katrīnas un Rūdolfa Birznieku ģimenē. Laulībai ilgi pastāvēt nebija lemts un māte ar meitiņu pārceļas uz Durbi, kur paiet kara gadi, bērnība un skolas laiks. Jau paaugusies Ilga, kas turpmāk pati sevi sauc par Ingu, pārceļas uz Rīgu, kur absolvē Industriālo politehnikumu un Māsu skolu. Rīgā dzīvo kopā ar draudzeni Māru. Un tad, kā jau tas negaidot dzīvē notiek, pirmo reizi krustojās mūsu ceļi. Tas notiek 1961.gada rudenī Glūdā mana pamatskolas klases biedra Gaida vecāku ābeļdārzā, kur Gaida draudzene Māra ābolu ražu palīdzēt vākt bija līdzi uzaicinājusi Ingu. Tur arī iepazināmies. Pēc gada sastapāmies Rīgā un sākām satikties, jo bijām iepatikušies viens otram. Laikam pats dievs bija lēmis man savas dzīves lielāko kļūdu nepieļaut un 1963.gada 11.maijā ap pusdienas laiku mēs jau kā vīrs un sieva sēdējām Pēterupes krastā dzelzceļa uzbēruma malā Saulkrastos, uz kurieni bija pārcēlušies mani vecāki un kalām plānus turpmākajai dzīvei. Sadalījām pienākumus. Biju jau Daugavas hokeja meistarkomandas spēlētājs un mana atbildība, pašsaprotami, bija par kopdzīves materiālo nodrošinājumu, savukārt Ingai rūpes par bērnu audzināšanu un siltumu ģimenē. Lūk, tāds visam bija sākums.

Mans hokejs bija kļuvis par pamatu visai mūsu dzīvei un mana dzīves drauga loma tajā ir bijusi ļoti iespaidīga. Brocēnos, uz kurieni pārcēlāmies ar diviem maziem bērniem, Inga pierunāja mani mācīties LVFKI, kuru absolvējot man atvērās ceļš visai manai turpmākajai dzīvei hokejā, kur Inga man visu šo laiku ir bijusi līdzās labajos un ne tik labajos brīžos, ar sirdi un pilnībā, tā, kā tikai viņa to prata. Regulāri brīvajos brīžos darbojās "diskusiju kubiņš", kur veidojās kopējā doma.

Dzīve mūs pietiekami daudz mētājusi pa pasauli, bet visur mēs cieši esam turējušies viens pie otra. Divi gadi Bulgārijā, seši gadi Polijā, vel pa gadam Vācijā un Šveicē. Tas ir bijis laiks, ko viņa ir dzīvojusi kopā ar mani hokejā. Ārpus tā ir izaudzinātas divas brīnišķīgas meitas, kurām savs dzīves ceļš ejams. Esam iemācījušies mīlēt zemi un dabu. Viņai tas mantojumā no mātes, bet to viņa ir iemācījusi bērniem un man. Neesam devušies ceļojumos uz ārzemēm, bet pa Latvijas upēm esam pietiekami kuģojuši. Inga - manu makšķernieka gaitu neaizvietojams līdzdalībnieks. Nevaru nepieminēt čaklās, mīļās, siltās rokas un smalkās dvēseles stīgas.

Tā no šīm konkrētajām dzīves sastāvdaļām, puzles gabaliem ir izveidojusies dzīves kopējā aina, kurā mans dārgais cilvēks šajā pasaulē iriededzis to gaismu, ko nesis sevī savas dzīves garumā.

Īpaši gaiši, nozīmīgi gadi ir tie, kuri pavadīti Baltezerā būvējoties, iekārtojoties, veidojot savu pasauli ap sevīm. Tie ir bijuši brīnišķīgi, prieka un padarīta darba sajūtas pilni, piepildīti ar gaišumu, ko spēj dot tikai un vienīgi mans mīļais dzīves draugs.

Dzīvē nemēdz būt tikai saulains laiks. Ir likstas, kas uzbrūk nekaidot. Insults, no kura pasargāts nav neviens. Mani tas skāra 2005.gada 25.novembrī, bet Ingu nelaime piemeklēja 2012.gada 13.augustā smagā formā. Varonīgi cīnoties ar sekām, pacietīgi un neatlaidīgi tika atgūta pietiekama dzīves kvalitāte, lai varētu teikt, ka gandrīz viss ir labi. Savā dienas kārtībā ieviesām jaunu ieradumu, kurš saucas "jaunas dienas rīts", kurā pateicoties par mums dāvātās jaunās dienas rītu ik rītu, jau desmit gadus, mēs pateicamies dievam tēvam par mums dāvātajām otrajām dzimšanas dienām.

21.maija pēcpusdiena atnesa Ingai jaunu triecienu, stāvoklis bija kritisks. Nevienlīdzīgā cīņā pagāja divarpus mēneši, bet lai kā mūsu māmiņa cīnījās un mēs darījām, ko spējām, mēs cīņu zaudējām. Mums atliek pateikties dievam tēvam par šo dāvāto papildlaiku un to, ka paņēmi viņu pie sevis viegli, mīļi un nemanot miegā, kad viņa atpūtās pēc mūsu pēdējā apmeklējuma un dotā solījuma rīt atkal būt klāt. Mūsu tēvs debesīs, lai svētīts top tavs vārds un nāk tava valstība...

Ir jāsamierinās ar tā kunga prātu un to, ka man līdzās vairs nebūs dārgākā cilvēka šajā pasaulē. Dievs deva, dievs ņēma. Bet gaisma, gaišums paliks manī, bērnos, mazbērnos, mazmazbērnos. Aiz mums paliek divas meitas, pieci mazbērni un jau seši mazmazbērni, kā arī pārējie ģimenes locekļi. Tās būs atmiņas mūsu sirdīs par brīnišķīgo cilvēku, kuršmīlēja dzīvi, mūs visus un prata nodzīvot sev atvēlēto laiku tā, lai to var apbrīnot un no tā var mācīties. Ne katram tas lemts.

Es no sirds pateicos savam dzīves draugam par kopā noieto dzīves ceļu, par mīlestību un pacietību, ar ko pacietusi mani šos daudzos gadus, par diviem bērniem un par to gaismu atmiņā, ko aiz sevis atstājusi pasaulē brīnišķīgā meitene.

Ēvalds Grabovskis

*****

Inga ilgus gadus strādāja Konservatorijā par Imanta Kokara sekretāri.
Meitas:
Rinalda (1963)un Dināra (1965).