Gordon William Mills (1935–1986) bija viens no veiksmīgākajiem un ietekmīgākajiem britu mūzikas industrijas menedžeriem un dziesmu autoriem 20. gadsimta vidū, ievērojami ietekmējot pasaules popmūzikas kopējo ainavu, īpaši 1960. un 1970. gados. 

Viņš dzimis Madrasā (tagad Čenaja), Britu Indijā, bet uzaudzis Dienvidvelsas Rondu ielejā, Trealavā. Mills bija vienīgais bērns, un viņa māte Lorna mācīja viņam spēlēt harmóniku. Jau 15 gadu vecumā viņš pievienojās grupai, kas uzstājās Velsas ielejas publiskajās vietās, un tas aizsāka viņa karjeru mūzikā.

Karjeras sākums un mūzikas menedžments

Mills sāka kā mūziķis un dziesmu autors, bet ātri pārgāja uz menedžmentu. Pagājušā gadsimta 60. gados viņš nodibināja uzņēmumu Management Agency and Music (M.A.M.), kas kļuva par vienu no ietekmīgākajām aģentūrām Lielbritānijā. Viņa lielākais panākums bija jaunu talantu atrašana un viņu radošās karjeras veidošana – viņš atklāja un vadīja trīs superzvaigznes:
Tomu Džonsu (Tom Woodward),
Engelbertu Humperdinku (Gerry Dorsey),
Gilbertu O'Sullivanu. 

Tom Jones 

Mills satika jauno dziedātāju 1963. gadā un pārdēvējis viņu par Tomu Džonsu, parakstīja līgumu ar Decca Records. Viņš palīdzēja Džonsam kļūt par globālu zvaigzni, ieskaitot hītus kā "It's Not Unusual" (ko Mills pats līdzradīja). No 1967. līdz 1972. gadam Mills kontrolēja divas no lielākajām zvaigznēm industrijā, un Džonsa karjera sasniedza virsotni. 

Engelbert Humperdinck

Mills 1965. gadā parakstīja līgumu ar Gerry Dorsey, pārdēvējot viņu par Engelbertu Humperdinku. Pateicoties TV uzstāšanās Lielbritānijā 1967. gadā, Humperdinck kļuva par zvaigzni ar hītiem kā "Release Me" un "The Last Waltz". Par viņa uznācienu ir atsevišķs stāsts mazliet zemāk.

Gilbert O'Sullivan

 Mills vadīja arī O'Sullivana karjeru, kurš guva panākumus ar albumiem un singliem kā "Alone Again (Naturally)". Tomēr vēlāk izcēlās tiesas prāva par mūzikas tiesībām, O'Sullivans sajutās kā zvaigzne, kam pienākas vairāk, viņš tiesas ceļā saņēma 7 miljonus mārciņu kompensāciju (vairāk nekā 22 miljoni mārciņu mūsdienu vērtībā, bet pirktspēja ir vēl krietni augstāka). Tiesa, daudzi par šo izpildītāju nav vairs daudz dzirdējuši, bet kā saka - katrs pats ir savas nelaimes kalējs. Šis vārds pārsvarā ir zināms roka un popmūzikas zinātāju aprindās.

Mills arī parakstīja līgumus arī ar virkni citiem māksliniekiem, piemēram, Lynsey de Paul (pēc viņas hīta "Sugar Me"), bet sadarbība beidzās konflikta dēļ – de Paul vēlējās pašai producēt savas dziesmas.
Viņš vadīja arī Dave Edmunds karjeru un citus.

Mills bija ļoti veiksmīgsarī kā dziesmu autors, sajūtot laikmeta stila prasības, tās arī ietekmējot, rakstot hītus vairākiem slaveniem izpildītājiem. 

Viņš sadarbojās ar Les Reed, radot Tomam Džonsam tituldziesmu "It's Not Unusual" (1965), kas kļuva par pasaules hitu. 

Citi viņa darbi ietver dziesmas Cliffam Ričardam, Johnny Kidd & the Pirates, Freddie and the Dreamers, The Applejacks, Paul Jones un Peter and Gordon. Viņa dziesmas bieži bija enerģiskas popbalādes vai rokenrola gabali, kas atspoguļoja 1960. gadu britu mūzikas stilu un precīzi deva to, ko publika vēlējās dzirdēt.

Mills dziesmas ir iekļautas arī dažādu filmu skaņu celiņos, piemēram, filmās "Edward Scissorhands" (1990), "Hot Shots!" (1991) un "Lake Placid" (1999), kur tās izmanto kā fona mūziku.

Personīgā dzīve un mantojums

Mills bija precējies ar Jo Waring, un viņiem bija dēls Gordon Mills Jr., kurš turpina ģimenes tradīcijas kā mūzikas producents, dziesmu autors un multiinstrumentālists. Viņš ir strādājis ar grupu Strange Nature un tagad ir pieprasīts sesiju mūziķis.

Vēlākajos gados Mills karjeru ietekmēja azartspēļu atkarība – viņa bijušais biznesa partneris Tony Cartwrights apsūdzēja viņu par mākslinieku algu izmantošanu savu parādu segšanai. 

Mills mira 1986. gada 29. jūlijā 51 gada vecumā, atstājot nozīmīgu mantojumu mūzikas industrijā kā menedžeris, kurš palīdzēja veidot daudzu mūzikas leģendu karjeras.

Viņa darbs joprojām ir ietekmīgs, un daudzi no viņa vadītajiem māksliniekiem turpina uzstāties. 

Hamperdinga rašanās

Mūzikas industrijā ir leģendārs stāsts par Toma Džonsa (Tom Jones) un Engelberta Hamperdinka (Engelbert Humperdinck) attiecībām ar Gordonu Millsu un iespējamo konfliktu, kas pa gadiem jau ir krietni ir apvīts ar baumām un pat anekdotēm. 

Toms Džonss 1960. gadu vidū, pateicoties Millsa menedžmentam, kļuva par globālu zvaigzni ar hītiem kā "It's Not Unusual" un "What's New Pussycat?". Viņa harizmātiskā balss un skatuves tēls padarīja viņu par vienu no laikmeta populārākajiem un pieprasītākajiem dziedātājiem. Taču, kā tas nereti notiek ar strauju slavas pieaugumu, ir stāsti, ka Džonss sāka izrādīt pārlieku pašpārliecinātību un pat augstprātību, kas tiek dēvēta par "zvaigžņu slimību". Saskaņā ar mūzikas industrijas nostāstiem, Džonss mēģināja atbrīvoties no Millsa ietekmes, apzinotos, ka viņa balss ir unikāla un neaizvietojama. Millss, kurš kā menedžeris stingri kontrolēja mākslinieku karjeras, reaģēja ļoti ātri un pragmatiski, pierādot, ka neviena zvaigzne nav neaizvietojama. 

Mills, kā stāsta leģenda, ātri vien atrada un apzināti sāka virzīt citu talantīgu dziedātāju – Gerry Dorsey, kuru viņš pārdēvēja par Engelbertu Hamperdinku. Jau 1967. gadā Hamperdinks ar dziesmu "Release Me" sasniedza panākumu augstākās virsotnes, kļūstot par tiešu konkurentu Džonsam Lielbritānijas un pasaules mūzikas topos. 

Šis stāsts ir plaši izplatīts, taču konkrēti pierādījumi par tiešu konfliktu starp Džonsu un Millsu vai Džonsu un Hamperdinku ar gadiem ir drīzāk anekdotiski. Mills kā menedžeris bija zināms ar stingru pieeju un stratēģisku domāšanu, un viņa lēmums vadīt abus dziedātājus vienlaikus, iespējams, bija biznesa lēmums, lai diversificētu savu menedžmenta portfeli, nevis tikai reakcija uz Džonsa uzvedību. Tomēr tas ir fakts, ka abus dziedātājus gan muzikas jomas speciālisti, gan fani nemitīgi salīdzināja, radot zināmu konkurenci, ko Mills, iespējams, apzināti veicināja, lai uzturētu interesi par abiem māksliniekiem.

Starp Tomu Džonsu un Engelbertu Hamperdinku vienmēr ir pastāvējušas labas koleģiālas attiecības un nekāda naidīguma nav bijis. Abu dziedātāju karjeras attīstījās paralēli, abi bija un palika pasaules skatuves leģendas. Vēlākajos gados abi ir vienmēr izteikušies ar cieņu viens par otru. Viņu kopīgais menedžeris Mills, visticamāk, spēja līdzsvarot abu karjeras, lai izvairītos no tieša konflikta.

Pēc Millsa nāves 1986. gadā Džonsu pārņēma viņa dēls Mark Woodward, savukārt Hamperdinks turpināja karjeru patstāvīgi. Abu dziedātāju draudzīgās attiecības apstiprina fakts, ka viņi reizēm pat jokojuši par savu "rivalitāti", kas drīzāk bijusi mediju un fanu radīta nekā reāla. 

Gordona Millsa ģēnijs slēpās viņa spējā ne tikai atklāt talantus, bet arī tos tirgot un veidot par zvaigznēm. Viņa lēmums vadīt Hamperdinku paralēli Džonsam, iespējams, bija stratēģisks solis, lai nodrošinātu ienākumus un ietekmi industrijā, pat ja tas radīja zināmu spriedzi. Millsa stingrā pieeja un biznesa instinkts padarīja viņu par vienu no savas paaudzes izcilākajiem menedžeriem, bet viņa azartspēļu atkarība vēlākajos gados radīja problēmas, tostarp finansiālas nesaskaņas ar māksliniekiem. 

Stāsts par Toma Džonsa "zvaigžņu slimību" un Millsa atbildi, izveidojot Hamperdinku par zvaigzni, ir daļa no mūzikas industrijas skaistās folkloras, kas, iespējams, ir nedaudz pārspīlēta, bet yas pamatā ir pamačošu patiesības graudi. 

Mills pierādīja, ka spēj radīt vairākas zvaigznes, un, lai gan Džonss un Hamperdinks konkurēja topos, viņu attiecības palika draudzīgas. Viņi neatņēma viens otram klausītājus, bet veido 20.gs estrādes un popmūzikas skaistākās panākumu lapaspusesm bet šis stāsts vēlreiz uzsver Millsa, kā menedžera, talantu prasmīgi manipulēt ar slavas mehānismiem, vienlaikus saglabājot kontroli pār saviem māksliniekiem.