Viņš piedzima 1895. gadā Piebalgas muižas Zaikaros (Zeikari), vidusšķiras zemnieka ģimenē. Saimniecībā bijuši divi zirgi un sešas govis.

Jānis pabeidza draudzes skolu un kādu laiku palīdzēja tēvam saimniecībā.

1913. gadā Jānis Avens pievienojās Latvijas Sociāldemokrātiskajai darba partijai (LSDLP).

1915. gadā 1. Pasaules kara laikā, Avens tika iesaukts armijā.

Viņš dienēja kā ierindnieks Sanktpēterburgas Semenovska glābšanas pulkā, pēc tam, sākot ar 1916. gadu, kā ierindnieks 7. Latviešu pulkā.

Viņš bija rotas strēlnieku komitejas loceklis un vēlāk priekšsēdētājs. Jau no pirmajām Oktobra apvērsuma dienām Jānis Avens dienēja speciālā latviešu strēlnieku vienībā, kas bija pievienota Militāri revolucionārajai komitejai, apsargājot Smolniju.

1917. gada beigās, kad Tautas Komisāru padomes pakļautībā tika izveidota Viskrievijas Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu, Avens kļuva par Čekas komisāru.

Avens piedalījās Pilsoņu karā. Piedalījās Krievijas Sarkanarmijas iebrukumā Latvijā un dienēja politiskajā departamentā Rīgas frontē. Vēlāk vadīja Ārkārtējās izmeklēšanas komisijas izmeklēšanas nodaļu Čehoslovākijas frontē un pēc tam strādāja 15. armijas speciālajā departamentā netālu no Rīgas.

1920. gadā Jānis  Avens slimības dēļ tika demobilizēts – frontē viņš tika ievainots, saslima ar atklātu tuberkulozi un ilgstoši ārstējās Harkovā un Odesā.

20. gadsimta 20. gados Avens strādāja Bada cietušo palīdzības komitejā (Pomgol), pēc tam par Kominternes Starptautisko attiecību departamenta literārās apakšnodaļas vadītāja vietnieku.

1927. gadā Avens tika nosūtīts uz Zviedriju, kur strādāja par Padomju Savienības vēstniecības Stokholmā darbinieku. Viņš tur palika divus gadus. Pirms došanās ārzemju komandējumā viņš brīnumainā kārtā izvairījās no ieslodzījuma, par spīti saitēm ar Kameneva un Zinovjeva "jauno opozīciju".

1927. gada martā Avenu uz pratināšanu izsauca Jemeļjans Jaroslavskis, Vissavienības Komunistiskās partijas (boļševiku) Centrālās kontroles komisijas partijas valdes sekretārs, kurš mēģināja no Avena izspiest informāciju par opozīcijas pagrīdes aktivitātēm. Taču pratināšanas laikā Jānis Avens visu noliedza. Iespējams, šī taktika izglāba Avenu, un viņš brīnumainā kārtā izvairījās no cietuma vai trimdas un devās strādāt uz Padomju Savienības vēstniecību Stokholmā.

1929. gada vasarā, atgriežoties no Zviedrijas, Avens uzrakstīja Jaroslavskim paziņojumu, kurā paziņoja par savu atkāpšanos no opozīcijas:

"Šodien, atgriežoties no Stokholmas, es sazinājos ar Ārzemju biroju. Tur viens no biedriem atrada iespēju mani apsūdzēt trockismā (oriģinālā — red.). Protams, šāda apsūdzība (oriģinālā — red.) nevarēja neizraisīt manu sašutumu. Kā zināms, es piederēju Ļeņingradas opozīcijai un nekad nebiju trockists. Kopš 15. kongresa esmu pilnībā atbalstījis partijas lēmumus un apzinīgi tos īstenojis. Es uzskatu, ka kā ierindas partijas biedram man ir jāparāda sava piekrišana partijas vispārējai līnijai darbībā. Tas vien izskaidro, kāpēc es vēl neesmu iesniedzis rakstisku paziņojumu par atteikšanos no opozīcijas. Lai neviens nešaubītos par manu pārliecību, es iesniedzu pievienoto oficiālo paziņojumu."

Taču tas neglāba Avenu no "atriebības": represijas viņu panāca 1935. gadā. Līdz tam laikam, pēc atgriešanās no Zviedrijas, viņš bija strādājis dažādos amatos Izglītības tautas komisariātā:

• Valsts mūzikas zinātnes institūta administratīvo un ekonomisko lietu direktora vietnieks,
• Starptautiskā teātra Ļeņingradā, kas dibināts 1930. gadā Starptautiskās revolucionāro cīnītāju palīdzības organizācijas (MOPR) paspārnē, direktors,
• Maskavas čigānu teātra direktors.

1932. gadā viņš pameta Izglītības tautas komisariātu un vairākus gadus strādāja dažādos administratīvos amatos, tostarp

• Vissavienības Lopkopības institūtā,
• Lauksaimniecības Sociālistiskās rekonstrukcijas institūtā,
• Gosplanā, no kura viņš bija spiests pamest 1934. gadā pēc izslēgšanas no Vissavienības Komunistiskās partijas (boļševiku) par saistību ar opozīciju. Lai gan vēlāk viņš tika atjaunots partijā, tas viņu no represijām neglāba.

Kad 1935. gada 15. februārī Avens tika arestēts, viņš strādāja par Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas mācību un eksperimentālās saimniecības vadītāja palīgu. Notika S. M. Kirova slepkavu meklēšana visā valstī. Arī Avens, tāpat kā simtiem tūkstošu neiesaistītu Krievijas pilsoņu, kļuva par šīs kampaņas upuriem. Kampaņas laikā tika piesaukti visi viņa vecie "grēki".

Iegansts viņa arestam bija cita latvieša- Jāņa Belaja, kuru Jānis Avens pazina kopš dienesta 15. armijas specvienībā, aktīva trockistu-Zinovjeva opozīcijas biedra, paziņojums. 

Izrādījās, ka Belajs ir OGPU informators. 1935. gada 15. janvārī viņš uzrakstīja piezīmi NKVD Maskavas apgabala direktorātam, kurā ziņoja sekojošo:

"Ierodoties no pilsētas... Čita, manā pirmajā tikšanās reizē ar Avenu Janu Jakovļeviču (Zinovjeva opozīcijas locekli), pēdējais sāka mani pārliecināt, ka biedra Kirova slepkavība, ko pastrādāja Nikolajevs, bandīts no Zinovjeva opozīcijas atkritumiem, bija partijas nepareizās politikas, partijas iekšējās demokrātijas trūkuma utt. sekas. Tajā pašā laikā Avens paziņoja: "agrāk vai vēlāk biedrs Staļins tik un tā tiks nogalināts."

*

Aresta datums: 1935. gada 15. februāris
Notiesāts: PSRS NKVD īpašā sanāksmē "par kontrrevolucionāru trockistiski-zinovjeviesu aģitāciju"
Sods: 5 gadi piespiedu darba nometnē.

Nometnes administrācija: Daļstrojs, PSRS NKVD Tālo Ziemeļu celtniecības galvenā pārvalde, Magadanas apgabals, Krievija (agrāk KPFSR).

Nometnes administrācija: Karagandas piespiedu darba nometne KARlagā, Kazahstānas Republika

1938. gada 1. martā, NKVD "Lielā terora/ Nacionālo operāciju" laikā NKVD Dalstroja direktorāta troika viņam piesprieda nāvessodu par iespējamu "dalību kontrrevolucionārā nemiernieku organizācijā".

Sods tika izpildīts 1938. gada 10. martā.

Reabilitēts: pirmajā gadījumā 1967. gadā, otrajā 1989. gadā

Datu avots: Arhīva un izmeklēšanas lieta: GARF. Kolekcija 10035. Inventārs 1. Lietas numurs: 73664.
Lietas numurs: P-7660