Šulamita Fārstona: Radikālā feminisma pionieris un viņas ideju atspulgs Stambulas Konvencijā  

Šulamita Fārstona (Shulamith Firestone, 1945–2012) bija viena no 20. gadsimta otrās puses radikālā feminisma galvenajām figūrām, kas ar savām revolucionārām idejām izaicināja ne tikai dzimumu nevienlīdzību, bet visu sabiedrības struktūru pamatus.  

Kanādas izcelsmes ASV radikālā aktīviste un rakstniece, kas dzimusi Otavā, bet lielāko dzīves daļu pavadīja Ņujorkā, Fārstona kļuva par simbolu "otrajai vilnim" feminisma kustībā, ko viņa palīdzēja dibināt 1968. gadā, izveidojot grupu "New York Radical Women". Viņas galvenais darbs – grāmata The Dialectic of Sex: The Case for Feminist Revolution (1970) – tiek uzskatīta par radikālā feminisma manifestu, kurā viņa pielietoja marksisma dialektiku, lai analizētu sieviešu apspiešanu kā bioloģiski nosacītu fenomenu.  

Fārstonas dzīve bija dramatiska: pēc grāmatas izdošanas viņa cīnījās ar garīgās veselības problēmām un aizvien vairāk izolējās, nomirstot savā Ņujorkas dzīvoklī 67 gadu vecumā vientulībā .  

Fārstonas galvenās idejas: No bioloģijas uz revolūciju  

Fārstonas feminisms atšķīrās no liberālā feminisma, kas koncentrējas uz tiesībām un vienlīdzību sistēmā, – viņa uzskatīja, ka pati sistēma, tostarp ģimene un reprodukcija, ir apspiešanas instruments. Iedvesmojoties no Karla Marksa un Frīdriha Engelsa, bet aizstājot šķiru cīņu ar dzimumu cīņu, Fārstona teorijas pamatā bija apgalvojums, ka sieviešu pakļaušanās vīriešiem radusies nevis tikai ekonomiski vai sociāli, bet bioloģiski: grūtniecība, dzemdības un bērnu audzināšana sievietēm rada fizisku un emocionālu atkarību, kas uztur patriarhātu jau kopš senatnes.  

Viņa rakstīja: "Sievietes atbrīvošanās nevar notikt bez atbrīvošanās no bioloģijas – no 'dabiskās' mātes lomas." Viņas radikālākie priekšlikumi bija tehnoloģiski: Fārstona aicināja uz mākslīgo reprodukciju (ektogēzi), kur bērni attīstītos ārpus mātes ķermeņa, piemēram, mākslīgās dzemdēs, lai sievietes pilnībā atbrīvotos no reproduktīvās nastas.   Tas, viņasprāt, iznīcinātu nevajadzīgo un sievieti kā tādu paverdzinošo ģimenes institūciju - kā "saimniecības verdzību" un ļautu izveidot jaunu sabiedrību bez dzimumu lomām – bērni tiktu audzināti kolektīvi, bez privātās ģimenes.  

Fārstona kritizēja arī seksuālo revolūciju kā nepilnīgu, jo tā neiznīcina bioloģisko nevienlīdzību, un aicināja uz "dzimumu revolūciju", kur tehnoloģijas kļūtu par atbrīvošanas ieroci.

Šīs idejas ietekmēja vēlākos domātājus, piemēram, Džūditu Bultleri un transhumanistu feministes, bet tajā laikā tās izraisīja šoku pat starp citām feministēm – daudzas uzskatīja tās par pārāk ekstremālām.  

Fārstona ideju atspulgs Stambulas Konvencijā: Ideoloģiskā saikne caur kritiķu prizmu

 Stambulas Konvencija (pilnā nosaukumā – Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu), pieņemta 2011. gadā Stambulā, ir starptautisks dokuments, kas deklarē koncentrēšanos uz vardarbības pret sievietēm novēršanu, upuru aizsardzību un vainīgo sodīšanu. Tā definē vardarbību kā "visi akti fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības, kas balstīta uz dzimumu (gender), pret sievieti, jo tā ir sieviete, vai kas ietekmē sievietes nesamērīgi".  Konvencija uzsver, ka vardarbības saknes meklējamas patriarhālās struktūrās un dzimumu stereotipos, kas uztur sieviešu pakļaušanos – tas ietver ģimenes vardarbību, seksuālo vardarbību un seksuālo uzmākšanos. Lai gan tiešas atsauces uz Fārstoni Konvencijā nav, taču kritiķi, īpaši konservatīvie un reliģiskie domātāji, saista tās ideoloģisko pamatu ar radikālā feminisma vēsturi, tostarp Fārstonas idejām. Piemēram, Polijas tiesību aizstāvības organizācijas Ordo Iuris analīzē Konvencija tiek raksturota kā "ideoloģisks dokuments", kas balstās uz "otrajā un trešā vilņa" radikālā feminisma principiem. Tajā Fārstona tiek minēta kā galvenā figūra, kas, iedvesmojoties no marksisma, identificēja mātes lomu un ģimeni kā sieviešu apspiešanas avotu – tieši tas, pēc kritiķu domām, atspoguļojas Konvencijas 3.c pantā, kur "dzimums" (gender) definēts kā "sociāli konstruētas lomas, uzvedības, aktivitātes un atribūti, ko sabiedrība uzskata par atbilstošiem sievietēm vai vīriešiem". Šī definīcija, kas atdala "dzimumu" no bioloģiskā dzimuma, tiek saistīta ar Fārstonas un citu radikāļu (kā Simons de Bovuāra) idejām par ģimeni kā "apdraudējumu" un patriarhātu kā vardarbības avotu.

Līdzīgu teoriju izvirzījusi arī kāda cita radikālā un skandalozā feministe - Andrea Dvorkina, kura apgalvo, ka pat labprātīgs dzimumakts ģimenē tik un tā ir vardarbības akts pret sievieti.  

Kritiķi apgalvo, ka Konvencija, caur GREVIO (Konvencijas uzraudzības komiteju) ieteikumiem, veicina "dzimumu ideoloģiju", kas mērķē uz tradicionālo ģimenes un dzimumu lomu pārveidošanu – līdzīgi kā Fārstonas aicinājums uz bioloģiskās nevienlīdzības iznīcināšanu. Piemēram, Konvencija mudina valstis izglītot sabiedrību pret "dzimumu stereotipiem", kas uztur vardarbību, un aizliegt "vardarbību pamatojošus" ieradumus, tostarp ģimenes kontekstā. Tas, pēc Ordo Iuris, atbalsta radikālo skatījumu, ka vardarbība nav tikai individuāla problēma, bet sistēmiska, sakņota patriarhātā, ko Fārstona analizēja kā bioloģiski sociālu konstruktu.  Konvencija ir kļuvusi par daudzu kreiso un arī LGBTQ+ kopienas atbalstītu dokumentu.   

Fārstonas idejas joprojām iedvesmo diskusijas par tehnoloģijām un dzimumu, piemēram, mākslīgās reprodukcijas ētiku, bet tās radikālums padara viņu par polarizējošu figūru. Faktiski visa diskusija par un ap Stambulas Konvenciju galvenokārt ir interpretējoša, bet galvenais kā sastāvdaļa kreisuma ideju mehānismam pasaulē, ko mēdz saukt par totālo globalizāciju, kas noārda pasaulē robežas starp valstīm, uzspiežot diskusijas par novecojušām robežām, valsts simboliem - karogiem vai himnām, nācijām, reliģijām, kultūras mantojumu, tradicionālu sociālu sabiedrības pastāvēšanas modeli, kurā nav vieta ģimenei, konservatīvām ētikas normām, kur var spēlēties ar dzimumiem, seksualizējot bērnu intereses jau pirmskolas vecumā, eksperimentējot ar juvenālo justīciju un noliedzot pat tādus svētus jēdzienus kā Māte un Tēvs. Radikālā feminisma "gars", ar kuru pārņemta savā kreisumā pazudusī Eiropa, ir modinājis un arvien vairāk radikalizē otru flangu.

Fārstonas mantojums atgādina: feminisms ir ne tikai skaļi un skandalozi mēģinājumi pievērst sev uzmanību ar aicinājumiem mainīt tradicionālo pasauli, jo tie visbiežāk ir agresijas pilna prāta revolūcija. Jautājums, vai tas ir atbrīvojoši vai destruktīvi, paliek atklāts priekš tiem, kas nespēj kritiski uztvert mūsdienu pasaules neprātīgos izaicinājumus.