Pauls Dzērve (1918–1961) bija latviešu ekonomists, ekonomikas zinātņu kandidāts. 

LPSR ZA korespondētājloceklis (1958–60; atjaunots 1988. gadā pēc nāves).

LPSR ZA Ekonomikas institūta direktora vietnieks (1953), direktors (1958), kura vadībā izstrādāja Latvijas PSR attīstības koncepciju, kas paredzēja racionālāku rūpniecības ģeogrāfisko izvietojumu, tādu nozaru attīstību, kam vajag mazāk izejvielu un darbaspēka (elektronika, precīzā aparātbūve u.c.), kā arī patēriņa preču ražošanas paaugstināšanu. 

1959. gada beigās tika apsūdzēts nacionālkomunismā un 1960. gadā atstādināts no amata. Paulu Dzērvi pamatoti uzskata par nacionālkomunistu ideoloģisko līderi.

Gājis bojā neskaidros apstākļos.

Dzīvesgājums

Dzimis 1918. gada 3. septembrī. Studēja tautsaimniecību Latvijas Universitātē pie profesora Arnolda Aizsilnieka, līdztekus kopā ar E. Berklavu, P. Kurli u. c. darbojās komunistiskajā pagrīdē. Otrā pasaules kara laikā bija Sarkanās armijas latviešu strēlnieku divīzijā. Pēc kara bija LPSR komjaunatnes CK sekretārs un pabeidza studijas LVU. Pēc tam mācījās aspirantūrā Ļeņingradā, no 1953. lîdz 1958. gadam bija ZA Ekonomikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, bet pēc Friča Deglava nāves no 1958. līdz 1960. gadam šī institūta direktors.

Viņš pētīja Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvas, izstrādāja programmu "Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvas", kurā paredzēja Latvijas tautsaimniecību orientēt uz vietējām vajadzībām, palielināt B grupas produktu attīstību salīdzinājumā ar A grupu, atbalstīt zinātņietilpīgās nozares, piemēram, radiotehniku. Viņš protestēja pret forsētu Latvijas industrializāciju un ražotņu celtniecību tālu no izejvielu bāzēm, arī pret līdz ar izejvielām importētu darbaspēku.

P. Dzērve bija Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts un komisijas vadītājs. 1959. gada beigās Arvīds Pelše sakarā ar apvainojumiem revizionismā un nacionālismā P. Dzērvi ne tikai atcēla no Ekonomikas institūta direktora posteņa, bet arī 1960. gada 13. jūnijā lika izslēgt no Zinātņu akadēmijas sastāva un norīkoja strādāt rūpnīcā "Autoelektropribor" par ceha ekonomistu.

Miris 1961. gada 21. decembrī neskaidros apstākļos autokatastrofā pie Ropažu dzelzceļa pārbrauktuves. Apglabāts Rīgas Meža kapos.

Darbi

• 1929-1933. g. ekonomiskā krīze buržuāziskajā Latvijā un tās īpatnības. Latvijas Valsts Izdevniecība, 1953. - 238 lappuses
• Padomu Latvijas 15 gadi: Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika, 1940-1955. LVI, 1955.
• Pēteris Stučka. LVI, 1957. - 167 lpp.

-----

Kāda aculiecinieka atmiņas 1989.gada “Rīgas balsī”:

Negribu aprakstīt drausmīgo skatu, kad divas automašīnas vieglā un smagā triecās ar motoriem viena pret otru tajā šosejas līkumā (tagad tas ir iztaisnots) pie Ropažu dzelzceļa pārbrauktuves. Šķita, ka pelēkā «Pobeda» tiks saplacināta, pārvērtīsies vienā «bleķa pankūkā». Spēcīgais trieciens iedzina motoru pasažieru salonā, šī smagā, jau lūžņos pārvērstā metāla masa salauza krūtis abiem priekšā sēdošajiem braucējiem, Paulu Dzērvi caurdūra arī stūres balsts. Likās neviens tur nav palicis pie dzīvības; taču kā vēlāk uzzinājām, kādu studentu, kurš sēdējis aizmugurē, ārsti tomēr salāpījuši un izglābuši .Viņš, ja šobrīd vēl būtu mūsu vidu, droši vien varētu daudz ko vairāk pastāstīt. . .

Kaut kas neizprotams un stipri dīvains norit Paula Dzērves izvadīšanas laikā: vairāki nepazīstami vīri, droši vien pēc kādu augstāku priekšnieku rīkojuma, bēru viesus fotografē neskaitāmas reizes no visām pusēm tik uzbāzīgi, ka viens otrs no mums jau pačukst: «Pelše uzdarbojas ... Dzērve, pat miris, nedod mieru .. .»