Dzimis esmu 1929.gada 31.janvārī.

Māte Nadina, tēvs Hugo. Augu kopā ar brāli un māsu. Latvijas laikā mācījos Jelgavas Skolotāju institūta pamatskolā, vēlāk ģimnāzijā.

Skolu nepabeidzu, jo bija vācu okupācijas laiks un bija jādodas dienēt leģionā.

1944. un 1945.gadā biju frontē Igaunijā, Vidzemē, Kurzemes cietoksnī.

Biju divas reizes ievainots. Pēc kara, pateicoties jaunībai un saglabātajiem skolas dokumentiem, man izdevās izvairīties no padomju gūsta. Tomēr saslimu ar tuberkulozi, un man nācās trīs gadus ārstēties. Tad pabeidzu vidusskolu, aizgāju strādāt uz laukiem par skolotāju, pabeidzu Jelgavas pedagoģisko skolu - saņēmu skolotāja diplomu. 

Vēlāk kļuvu par mednieku, strādāju Rīgas mežniecībā. Iestājos Latvijas lauksaimniecības akadēmijā. Pēc tam atgriezos uz dzīvi Jelgavā un strādāju Jelgavas 2.internātskolā par skolotāju. Pensijā aizgāju pēc darba gadiem, ko biju aizvadījis strādādams par vēstures skolotāju Kalnciema vidusskolā. 

Sākoties Latvijā Atmodas laikam, kļuvu par Latvijas Pilsoņu kongresa dalībnieku. Iestājos Latvijas Daugavas vanagu organizācijā.

Par piedalīšanos 1991.gada barikāžu notikumos esmu apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi. Iesaistījos Jelgavas politiskajā dzīvē un kandidēju Jelgavā pašvaldības vēlēšanās, darbojos Jelgavas domes Revīzijas komisijā.

Pašlaik mans galvenais darbs ir Latvijas Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas vadīšana. Nodarbojos ar karavīru mirstīgo atlieku pārapbedīšanu, kapa vietu apzināšanu (jāapzina 97000 Latvijā kritušo vācu armijās karojušo karavīru 3500 atdusas vietas), kapu labiekārtošanu. Sniedzam palīdzību karā kritušo un pazudušo karavīru tuviniekiem, palīdzam mūsu karavīriem saņemt invaliditātes pensijas no Vācijas. 

Regulāri par šo darbu sniedzu informāciju Jelgavas un ārzemju latviešu preses izdevumos. Darba ir daudz, un brīvā laika iznāk maz.

Esmu bijis divreiz precējies. Izaudzināta meita Anita un dēls Jānis. Brīvajā laikā patīk uzspēlēt akordeonu. Labprāt eju uz skolām tikties ar jauniešiem, lai dalītos atmiņās par pārdzīvotajiem vēsturiskajiem notikumiem.

Uzskatu, ka visu mūžu man un Latvijai pati Laima ir stāvējusi blakām, jo esam laimīgi atguvuši savu valsti, neskatoties uz visu to, ko mums nācies pārdzīvot. 

no A. Hartmaņa autobigrāfijas

Jelgavā Baložu kapos apglabāts blakus vecākiem Nadīnai un Hugo Hartmaņiem