Moruroa atols

Moruroa (arī Mururoa vai Mururura, vēsturiski zināms kā Aopuni) ir atols Tuamotu arhipelāgā, Franču Polinēzijā, Klusā okeāna dienvidu daļā, aptuveni 1250 km uz dienvidaustrumiem no Taiti.
Tas ir 28 km garš un 11 km plats, ar aptuveni 15 km² sauszemes platību.
Administratīvi Moruroa ietilpst Turejas komūnā, kurā ietverti arī Turejas, Fangataufas, Tematangi un Vanavanas atoli.
Atols ir slavens ar to, ka no 1966. līdz 1996. gadam Francija tur veica kodolieroču izmēģinājumus, kas izraisīja plašus starptautiskus protestus un ilgtermiņa ekoloģiskas un veselības problēmas.

Vēsturiskais fons

Moruroa atolu 1767. gadā pirmo reizi apmeklēja britu jūrasbraucējs Filips Kārterets ar kuģi HMS Swallow, nosaucot to par "Osnaburgas bīskapa salu".
1792. gadā britu vaļu mednieku kuģis Matilda tur avarēja, tāpēc atols kādu laiku tika dēvēts par "Matildas klintīm".
20. gadsimtā Moruroa kļuva par Francijas kodolizmēģinājumu centru, jo Alžīrija, kur Francija iepriekš veica izmēģinājumus, 1962. gadā ieguva neatkarību, liekot Francijai meklēt jaunu vietu.

Kodolizmēģinājumi

No 1966. līdz 1996. gadam Moruroa un blakus esošajā Fangataufas atolā Francija veica 193 kodolizmēģinājumus, tostarp 41 atmosfērā un 152 pazemē.
Pirmais tests, koda nosaukums Aldebaran, notika 1966. gada 2. jūlijā, kad lagūnā tika uzspridzināta plutonija skaldatombumba, izraisot ievērojamu radioaktīvo piesārņojumu. Greenpeace apgalvo, ka šis tests izraisīja lagūnas ūdens izsūkšanos, un radioaktīvie nokrišņi sasniedza pat Peru un Jaunzēlandi. Vēlāk testi tika veikti, detonējot ierīces uz baržām, gaisa pilieniem no bumbvedējiem vai suspendējot tās no hēlija baloniem.

Pēc spēcīga starptautiska spiediena, tostarp Jaunzēlandes valdības protesta 1973. gadā, kad uz atolu tika nosūtītas fregates HMNZS Canterbury un Otago, Francija 1974. gadā pārtrauca atmosfēras izmēģinājumus un pārgāja uz pazemes testiem, urbjot šahtas atola vulkāniskajos iežos. Tomēr šāda prakse radīja bažas par atola ģeoloģisko stabilitāti, jo tika konstatētas plaisas, kas varēja izraisīt radioaktīvo materiālu noplūdi okeānā (tā dēvētais "nogurušā kalna sindroms").
1979. gada 25. jūlijā notika nopietns negadījums, kad kodolierīce iestrēga šahtā, izraisot zemūdens nogruvumu, kas atbrīvoja radioaktīvās vielas un izraisīja cunami, radot postījumus apkārtējās salās.

Francijas prezidenta Žaka Širaka bezatbildīgais lēmums 1995. gadā atsākt izmēģinājumus pirms Visaptverošā kodolizmēģinājumu aizlieguma līguma parakstīšanas izraisīja plašus protestus, tostarp Francijas vīnu un sieru boikotu, nemierus Taiti un Dienvidklusā okeāna foruma draudus apturēt Francijas dalību.
Pēdējais tests Moruroa notika 1995. gada 27. decembrī, bet pēdējais Francijas kodoltests notika 1996. gada 27. janvārī Fangataufā. Pēc tam testa vieta tika demontēta, bet atols paliek militāra zona.

Sekas

Moruroa un Fangataufa atoli joprojām ir radioaktīvi piesārņoti, un aptuveni 500 kg plutonija paliek pazemes šahtās.
2005. gadā Franču Polinēzijas prezidents Oskars Temaru paziņoja, ka Moruroa apmeklējums ir aizliegts augstā radiācijas līmeņa dēļ.
2021. gadā Francijas Nacionālais veselības un medicīnas pētniecības institūts (INSERM) ziņoja par paaugstinātu vairogdziedzera vēža risku vietējiem iedzīvotājiem un bijušajiem darbiniekiem, kā arī citām ar radiāciju saistītām slimībām, tostarp leikēmiju, limfomu un kaulu slimībām. Tiek lēsts, ka aptuveni 110 000 cilvēku Franču Polinēzijā skāra radioaktīvais nokrišņu efekts.

1987. gadā Žaka Kusto zinātniskā misija apstiprināja atola ģeoloģisko nestabilitāti, konstatējot lagūnas dibena iegrimšanu.
2012. gada ziņojumā tika norādīts, ka tikai 11 no 20 uzraudzības sensoriem atolā ir funkcionāli, kas rada bažas par potenciālu atola sabrukumu. Radio aktīvie izotopi, piemēram, stroncija-90, cēzija-137 un plutonijs, joprojām ir sastopami apkārtējā vidē, un plaisas atola struktūrā var izraisīt turpmāku noplūdi okeānā.

Protesti un starptautiskā reakcija

Kodolizmēģinājumi izraisīja plašus protestus, tostarp Greenpeace akcijas, kuru kulminācija bija 1985. gadā, kad Francijas specdienesti nogremdēja Greenpeace kuģi Rainbow Warrior Oklendā, nogalinot fotogrāfu Fernando Pereiru.

1973. gadā Jaunzēlande un Austrālija iesniedza prasību Starptautiskajā tiesā, lai apturētu testus, bet Francija ignorēja tiesas pagaidu lēmumu.

1995. gada nemieri Papeetē, Taiti, izraisīja ievērojamus postījumus, tostarp lidostas termināļa nodedzināšanu.

Atbildīgās amatpersonas

Moruroa atola pārvēršana par kodolpoligonu notika Francijas valdības un militāro iestāžu vadībā. Galvenās atbildīgās amatpersonas un institūcijas ietver:

• Šarls de Golls – Francijas prezidents (1959–1969), kurš personīgi apstiprināja kodolizmēģinājumu programmu un 1966. gada 10. septembrī apmeklēja Moruroa, lai uzraudzītu testu. Viņš uzskatīja kodolieročus par būtiskiem Francijas starptautiskajai drošībai un ietekmei aukstā kara laikā.

• Žaks Širaks – Francijas prezidents (1995–2007), kurš 1995. gadā atsāka kodolizmēģinājumus Moruroa, izraisot globālus protestus. Viņa lēmums bija vērsts uz jaunu zemūdens raķešu galviņu testēšanu pirms Visaptverošā kodolizmēģinājumu aizlieguma līguma parakstīšanas.

• Francijas Atomenerģijas komisija (CEA) – Atbildīga par kodolprogrammas tehnisko izpildi, tostarp Moruroa infrastruktūras izveidi un testu veikšanu. CEA vadīja Direction des Centres d'Expérimentation Nucléaires (DIRCEN), kas uzraudzīja poligona darbību no 1962. gada, kad tika uzsākta infrastruktūras būvniecība.

• Francijas Aizsardzības ministrija – Pārraudzīja militāro operāciju plānošanu un drošību Moruroa un Fangataufā.
  1998. gadā ministrija atzina, ka apkārtējo salu iedzīvotāji, tostarp Taiti, cieta no radioaktīvajiem nokrišņiem.

• Pjērs Mesmērs – Francijas aizsardzības ministrs (1960–1969), kurš pārraudzīja kodolizmēģinājumu programmas uzsākšanu un Moruroa kā izmēģinājumu vietas izvēli pēc Alžīrijas neatkarības.

Pašreizējais stāvoklis

Moruroa joprojām ir Francijas militāra zona, un piekļuve ir stingri ierobežota. Atola apkārtne tiek uzraudzīta, taču bažas par ģeoloģisko nestabilitāti un radioaktīvo noplūdi saglabājas. Vietējie iedzīvotāji un bijušie darbinieki turpina tiesāties par kompensācijām, taču daudzas lietas joprojām ir neatrisinātas, kamēr Francijas darbinieki jau ir saņēmuši kompensācijas.

Moruroa atola stāsts ir traģisks piemērs tam, kā ģeopolitiskās ambīcijas un militārās intereses var radīt ilgstošas ekoloģiskas un sociālas sekas, ietekmējot ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī plašāku Klusā okeāna reģionu.