San Karlo operteātris Neapolē tika atklāts 1737.gada 4.novembrī.

Šobrīd tas ir pasaules vecākais operteātris, kurš joprojām darbojas bez pārtraukumiem.
2009.gadā ir pamatīgi restaurēts.

Sākotnēji (1737. gadā) bija 1 379 sēdvietas (ieskaitot ložas sešos līmeņos un karalisko ložu 10 cilvēkiem). Pēc rekonstrukcijām: tagad 1 386 sēdvietas (ieskaitot stāvvietas – kopā zāle var uzņemt līdz 3 000 skatītāju).  

Teātris uzņem apmēram 200 000 apmeklētāju gadā, ieskaitot operas izrādes, baleta uzvedumus un ekskursijas. Tas ietver gan vietējos, gan tūristus no visas pasaules. Teātris ir ļoti apmeklēts un par biļešu izpārdošanu galīgi nevar sūdzēties.   Sezna parasti ir 9–10 mēneši gadā, ar vairāk nekā 150 izrādēm un dažādiem citiem notikumiem.  

Teātris savā pastāvēšanas vēstures gaitā ir cietis gan no laika zoba, gan piedzīvojis ugunsgrēkus. Pēdējā lielā renovācija, kas notika 2008.–2009. gados izmaksāja ap 67 miljonus eiro, lai atjaunotu teātri  pēc 1816. gada parauga, bet arī pielāgotu mūsdienu prasībām un tehnoloģiju iespējām.  

Interesanti fakti

• Šis ir vecākais operas teātris pasaulē: Dibināts 1737. gadā.
  Tas ir par 41 gadu vecāks par Milānas La Scala un par 55 gadiem vecāks par Venēcijas La Fenice.
• Tas ir vienīgais operas nams Eiropā, kas darbojas nepārtraukti kopš dibināšanas.
• Karalis Čārlzs III no Burbonu dinastijas izdeva pavēli uzcelt teātri tikai astoņu (!) mēnešu laikā, t.i. no 1736. gada maija līdz novembrim. Celtniecība izmaksā vairāk nekā 75 000 dukātu.
• Arhitekts – Džovanni Antonio de Medrano,
  interjers – Anželo Karazale.
• Lielākos ugunsgrēkos teātris cietis un pēc tam atjaunots:
  – 1816. gadā (ugunsgrēks mēģinājuma laikā) un
  - 1854. gadā.
  Katru reizi atjaunots rekordlaikā. Piemēram, ir zināms, ka 1816. gadā tas noticies deviņos mēnešos.
• Šobrīdteātris beidzot ir UNESCO pasaules mantojuma saraksta kandidāts.
• Teātris ir arī sava veida Arhitektūras brīnums: Teātra aula būvēta zirga pakava formas veidā (horseshoe-shaped), tā, ka uzsvērts iepriekš, ir vecākā pasaulē, bagātīgi greznots ar apzeltītām apdarēm, izmantotas zils polsterējums, tādējādi uzsverot Burbonu krāsas un iespaidīgu griestu fresku "Apollons, kas iepazīstina dzejniekus ar Mineru" no Kamaranu ģimenes.
  Karaliskajai ložai ir spoguļi visās sienās, lai karalis varētu redzēt un vērot skatītājus.
• Šeit košas pirmizrādes piedzīvojušas Rosīni, Donicēti un Verdi (piemēram, Lucia di Lammermoor 1835. gadā) operas.
• Teātrī uzstājušās tādas opermūzikas zvaigznes kā Marija Kalasa, Lučano Pavarotti, Nikolo Paganīni un diriģenti, īpaši izceļot  Artūro Toskanīni.
• Te mitinās arī Itālijas vecākā baleta skola, kas dibināta 1812. gadā, un teātris ir baleta mājvieta kopš 19. gadsimta sākuma.
• Pēc Otrā pasaules kara (1946. gadā) tas bija pirmais itāļu teātris, kas uzstājās ārpus Itālijas, popularizējot neapoliešu operu pasaulē.

Tehniskie rādītāji 

Lai papildinātu arhitektūras aprakstu, šeit ir galvenie tehniskie parametri Teatro di San Carlo ēkai un zālei
(balstīti uz oficiāliem tehniskajiem datiem un renovācijas ziņojumiem):

Kopējā ēkas platība - Ap 4 000 m², Iekļauj zāli, skatuvi, foaje un palīgtelpas.
Skatītāju zāles garums - 35 m No skatuves līdz galējai ložai.
Zāles platums 28 m 
Zāles augstums 35 m No grīdas līdz griestu freskai.
Skatuves platums 33 m
Skatuves dziļums 27 m 
Skatuves augstums 28 m 
Sēdvietu skaits 1 386 (5 balkonu līmeņi + parters; ar stāvvietām līdz 3 000.
Tilpums zālē Ap 12 000 m³ nodrošina izcilu akustiku
Stāvu skaits 5 līmeņi balkoniem + parters Plus pazemes līmeņi tehniskajām telpām.
Apgaismojums 500+ lustras un LED sistēma, modernizēts 2009. gadā ar energoefektīviem risinājumiem.

Šie rādītāji padara teātri ideālu akustikai un skatuves efektiem, saglabājot vēsturisko šarmu.

Salīdzinājums ar citiem operteātriem

Teātris, Dibināšanas gads, Sēdvietas,Apmeklētāji gadā (aptuveni)  

• Teatro di San Carlo (Neapole), 1737 gads, 1 386 sēdvietas, 200 000 , 
• Teatro alla Scala (Milāna) 1778, 2 030, 500 000+
• Teatro La Fenice (Venēcija) 1792 (atjaunots 2004) ,1 000 ,150 000
• Royal Opera House (Londona) 1732, (pašreizējā  veidolā kopš 1858.gada), 2 174 , 1 000 000+ (ar baletu)
• Metropolitan Opera (Ņujorka) 1883 (pašreizējā veidolā kopš 1966.gada) ,3 800+ ,1 000 000+ (tiešraides in HD)

Nozīmīgi datumi teātra vēsturē:

• Domeniko Sarro (Domenico Sarro): Viņa opera Achille in Sciro atklāja teātri 1737. gada 4. novembrī.
• Kristofs Vilhelms Gluks (Christoph Willibald Gluck): 1752. gadā šeit uzveda savu operu Clemenza di Tito.
• Johans Kristiāns Bahs (Johann Christian Bach): 1761.–1762. sezonā uzveda divas operas — Catone in Utica un Alessandro nell'Indie.
• Gaetano Donicēti (Gaetano Donizetti): No 1822. līdz 1838. gadam bija mākslinieciskais vadītājs, sacerot 16 operas, piemēram, Maria Stuarda (1834), Lucia di Lammermoor (1835) un Roberto Devereux (1837)
• Vincenco Belīni (Vincenzo Bellini): Šeit uzvesta viņa pirmā opera Bianca e Fernando.
• Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi): Teātrī uzvestas operas kā Oberto Conte di San Bonifacio (1841), Alzira (1845) un Luisa Miller (1849).
• Džakomo Pučīni (Giacomo Puccini): Pēc Otrā pasaules kara šeit uzvesta La bohème (1943).
• Pjetro Maskanji (Pietro Mascagni),
• Rugero Leonkavaljo (Ruggero Leoncavallo),
• Umberto Džordano (Umberto Giordano) un
• Fransesko Čilea (Francesco Cilea):

19. gadsimta beigās šeit uzveduši savus darbus.

• Pasaules slaveni izpildītāji, saistīti ar Teatro di San Carlo

  Teātris ir piesaistījis izcilus solistus, diriģentus un citas zvaigznes, sākot no 18. gadsimta līdz mūsdienām:

  • Vitorija Tesi (Vittoria Tesi): Sopranā, izpildīja galveno lomu Achille in Sciro pirmizrādē 1737. gadā.
  • Izabēla Kolbrana (Isabella Colbran): Prima donna Rosīni ērā, viņa sieva, izpildīja spēcīgas balsis 19. gadsimta sākumā.
  • Džovanni Batista Rubīni (Giovanni Battista Rubini): Tenors, regulārs solists Rosīni un Donicēti operās.
  • Žilbērs Diprē (Gilbert Duprez): Tenors, izpildīja Donicēti operās, piemēram, Lucia di Lammermoor, demonstrēja jaunu tenora izpildījuma tehniku.
  • Marija Malibrana (Maria Malibran): Soprans, meita Manvelam Garsijam, regulāra Rosīni ērā.
  • Manvels Garsija (Manuel Garcia): Tenors un skolotājs, regulārs izpildītājs.
  • Giudita Pasta (Giuditta Pasta): Soprans, slavena Rosīni un Belīni operās.
  • Annas Bišops (Anna Bishop): Soprans, uzstājās 327 reizes 24 operās 1844.–1845. gadā.
  • Lorenss Tibets (Lawrence Tibbett): Amerikāņu baritons, izpildīja Rigoletto galveno lomu 1946. gadā.
  • Artūrs Toskanīni (Arturo Toscanini): Galvenais diriģents 19. gadsimta beigās, pacēla teātra prestižu.
  • Ričards Štrauss (Richard Strauss): Komponists un diriģents, paplašināja repertuāru 19. gadsimta beigās.

Teātra radošā vēsture noteikti ir papildināma ar citiem panākumu pilniem notikumiem.