Karaliskā bibliotēka El Eskoriālā (Biblioteca Real del Monasterio de San Lorenzo de El Escorial) 

Bibliotēka atrodas Spānijas karaliskajā klosterī San Lorenco de El Eskoriāls (Monasterio de San Lorenzo de El Escorial), Community of Madrid reģionā, aptuveni 45 km no Spānijas galvaspilsētas Madrides centra. Tā ir daļa no milzīga renesanses kompleksa, kas ietver klosteri, pili un baznīcu – lielāko renesanses būvi pasaulē.

Bibliotēka dibināta 1565. gadā kā daļa no El Escorial celtniecības (1563–1584), ko aizsāka Spānijas karalis Filips II (1527–1598) – dedzīgs bibliophils un humānists, kurš to redzēja kā centru zinātnēm un mākslām. Ideja radās jau 1556. gadā, bet realizēta pēc karaļa galma pārcelšanās uz Madridi. Pirmās grāmatas tur parādījās jau reizē ar celtniecības sākumu - 1565.gadā.

Arhitekts: Huans de Erera (Juan de Herrera), kurš izstrādāja klasisko renesanses dizainu ar plauktiem gar sienām (pirmā tāda veida bibliotēka Eiropā).

Griestu fresku un rotājumu autors - Itāļu mākslinieks Pellegrīno Tibaldi.

Kolekcijas veidotāji: Humānisti kā Benito Arias Montano (izveidoja gr\amatu katalogu 1576. gadā, ziedoja senbreju rokrakstus) un Diego Hurtado de Mendoza (ziedoja vairāk nekā 850 rokrakstus 1576. gadā).
Kolekcija veidota caur pirkumiem, ziedojumiem un konfiskācijām no Eiropas un kolonijām.

Izmērs un svarīgie rādītāji

• Telpu izmēri:
  Galvenā zāle (Sala de los Frescos) – 54 m gara, 9 m plata, 10 m augsta ar mucveida velvi;
  Manuskriptu zāle – 29 m gara, 10 m plata, 8 m augsta;
  Vasaras zāle – 15 x 6 m.

• Kolekcija: Ap 4700 rokrakstu (tostarp ~1400 latīņu, 650 grieķu, ~2000 arābu, 80 ebreju) un 40 000 drukāto grāmatu.
  Pirms 1671. gada ugunsgrēka bija pat vairāk nekā 4500 sējumu. Plaukti izgatavoti no mahagona, ciedra un melnkoka, ar 54 plauktiem galvenajā zālē. 
  Melnkoks (Ebenaceae dzimta), kas aug galvenokārt tropiskajos reģionos Āfrikā, Āzijā un Indonēzijā. Tā galvenā iezīme ir intensīvi melna vai tumši brūna krāsa, kas padara to par premium materiālu luksusa mēbelēm, mūzikas instrumentiem (piem., klavieru taustiņiem), rotām un greznumpriekšmetiem. Melnkoks (Ebony) ir daudz izturīgāks pret bojāšanos un termītiem, tāpēc ļoti dārgs un mūsdienās reti sastopams – daudzas sugas ir apdraudētas.

Interesanti fakti

• Bibliotēka cietusi divos postošos ugunsgrēkos:
  - 1671. gadā iznīcināti >4000 rokraksti (tostarp vēsturiski dokumenti no Amerikas), bet daudzus atjaunoja līdz 1725. gadam;
  - 1872. gadā – minimāli zaudējumi.

• Griesti rotāti ar Tibaldi freskām, kas attēlo septiņas liberālās mākslas (gramatika, retorika, dialektika, aritmētika, mūzika, ģeometrija, astroloģija) un gudros vīrus no antīkās pasaules – simbolizē Filipa II intelektuālo mantojumu.

• Retumi:
  Codex Aureus (zelta evaņģēlijs),
  Kvantara no Lepanto kaujas (1571),
  Alfonsa X Kantigas de Santa Maria.
  Daži plaukti aizslēgti pret zagļiem, un grāmatu muguras vērstas uz āru, lai redzami zeltīti griezumi.

• Tā bija Filipa II personīgā "bagātā bibliotēka" (Librería Rica), kas kļuva par Spānijas intelektuālo centru, bet inkvizīcijas dēļ ebreju un kastīliešu rokrakstu maz.

Atsauces mūsdienu literatūrā, kino, mākslā vai notikumos

Bibliotēka reti parādās populārā kultūrā, bet iedvesmojusi Vatikāna bibliotēkas dizaina veidotājus un ir akadēmisku pētījumu objekts (piem., Oxford Bibliographies par Filipa II ēru). Kolekcijas darbi (piem., Velaskesa portreti) nonākuši Prado muzejā un Nacionālajā galerijā Londonā. Mākslas vēsturē tā simbolizē renesanses humanismu (Smarthistory).
Interesanti, bet nav ziņu, ka šī unikālā vieta būtu izmantota kāda kinodarbā, bet minēta dokumentālajās filmās (piem., par Spānijas vēsturi) un izstādēs (facsimiles no Cantigas de Santa Maria). 19. gs. ilustrācijās attēlota 1872. gada ugunsgrēka glābšana.

Salīdzinājums ar citām bibliotēkām 

Plašāka izpratne vienmēr rodas salīdzinājumā, te būs īss salīdzinājums ar citām slavenām bibliotēkām, par pamatu izvēloties galvenos aspektus: vecums, izmērs (grāmatu/rokrakstu skaits, telpu apjoms) un ievērība pasaulē (kultūras ietekme, UNESCO statuss).

El Escorial pirmām kārtām izceļas ar Renesanses arhitektūru un mākslu (freskas, plaukti no mahagona un melnkoku), bet nav lielākā vai vecākā.

Salīdzinājumam ir uzskaitītās - Bibliotēka, Dibināšanas gads,  Apjoms un izmēri (grāmatas/rokraksti; telpas), Slava un īss salīdzinājums ar El Escorial

• Vatikana bibliotēka (Vatikāns) - 1475. gads, ~1,1 milj. drukāto + 75 000 rokrakstu; vairākas zāles, iesk. Siksta kapelu, vecāka par El Escorial; slavenāka kā lielākais kristīgās mākslas krājums; līdzīga Renesanses humanisma iedvesma, bet plašāka kolekcija, protams, ar reliģiskiem tekstiem. UNESCO.
• Laurentiana bibliotēka (Florence, Itālija) - 1523.gads, ~11 000 rokrakstu + drukātie; Mikelandželo vestibils (30 m gara zāle). Mazliet jaunāka, bet slavenāka kā Renesanses šedevrs (Mikelandželo dizains); mazāka, bet ikoniskāka arhitektūrā – El Escorial plauktī līdzīga "sienu sistēma".
• Britu bibliotēka (Londona, Lielbritānija) - 1753.gads (kā publiska), ~170 milj. vienību; plauktu kopējais garums -13 km, daudzas zāles. Daudz lielāka un jaunāka; slavenāka kā pasaules zināšanu centrs (Beowulf rokraksts); bet El Escorial ir estētiski skaistāka, bet mazāka.
• St. Gallen klostera bibliotēka (Šveice) - 820.gads, vecākā klostera bibliotēka, ~170 000 sējumu + 2100 rokrakstu; baroka zāle (80 m gara), Vecāka par 700 gadiem; slavenāka kā viduslaiku rokrakstu krātuve; El Escorial ir Renesanses analogs, bet mazāk reliģiski fokuss. UNESCO.
• Bodleiana bibliotēka (Oksforda, Lielbritānija) - 1602.gads, ~13 milj. sējumu; vairākas zāles, iesk. Radcliffe Camera, Jaunāka, lielāka; slavenāka akadēmiski (pirmā angļu publiskā bibliotēka); El Escorial ir karaliska un mākslinieciskāka.

Šis salīdzinājums uzsver El Escorial kā vienu no skaistākajām Renesanses bibliotēkām pasaulē, bet ne vecāko vai lielāko – tāda tai slava nāk no integrācijas ar klosteri un Filipa II vīziju.

Pasaules vecākā zināmā bibliotēka ir Ašurbanipala karaliskā bibliotēka (Library of Ashurbanipal) Senajā Asīrijā, dibināta ap 668.–631. gadu p.m.ē. Ninives pilsētā (tagad Irākas teretorijā). Tā piederēja Asīrijas karalim Ašurbanipalam, kurš savāca tūkstošiem māla plāksnīšu ar akadiski un šumeriski tekstiem (eposu "Gilgamešs", medicīnas, astronomijas darbus) – tas bija pirmais sistemātisks zināšanu krājums "karaliskajai kontemplācijai". Tā atklāta 19. gs. beigās un tagad Britu muzejā.
Citas senās kandidātes:

• Eblas bibliotēka (2500–2350 p.m.ē., Sīrija) kā iespējams vecākā, bet mazāk saglabāta;
• viduslaikos – Al-Qarawiyyin (859, Maroka) kā vecākā nepārtraukti darbojošā.