Kaut es būtu māmuliņu

Caur zemīti dzirdējusi,

Es ietītu viņas vārdus

Villainītes stūrītī.

Klusiem soļiem māmuliņa

Mūžam durvis aizvērusi,

Ne vārdiņa nebildusi,

Skumjas sirdī atstājusi.

Ir sāpe, kas sirdī,

Ir sāpe, kas zemē,

Ir sāpe, kas debesīs

Kliedz.

Un atmiņas ziedēs ap viņu

Baltas kā ābeles.