Frīdrihs Ozoliņš  bija Latvijas arheologs, politiķis, sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas darba(1920) un satiksmes ministrs (1928—1930). "Demokrātiskā Centra" biedrs.

Dzimis 1879. gada 19. jūlijā Mālpils pagasta"Kulītēs" amatnieka ģimenē.

 Pēc skolas pabeigšanas 1899. gadā sāka strādāt Rīgas-Orlas dzelzceļa kontrolē, kā arī darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātrī. 

1905. gadā piedalījās teātra darbinieku arodbiedrības izveidē.

No 1908. gada līdz Latvijas Republikas dibināšanai strādāja Vitebskā par dzelzceļa kontrolieri. Vitebskā būdams, bija Latviešu labdarības biedrības priekšnieks, dažādu komisiju loceklis, kā arī Evanģēliski luteriskās draudzes padomes loceklis. Darbojies arī bēgļu palīdzības organizācijās.[2]

Darbojies Latviešu Pagaidu nacionālajā padomē. 

1918. gadā piedalījies Latviešu dzelzceļnieku savienības dibināšanā,

Darbojies arī Latvijas Dzelzceļnieku biedrībā.

 1920. gadā bija darba ministrs Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā. Īslaicīgi bijatirdzniecības un rūpniecības ministra pienākumu izpildītājs.

1924. gadā sācis strādāt Izglītības ministrijā par Pieminekļu valdes priekšsēdētāju, organizēja Latvijas senatnes pētīšanas iestādi, kā arī vadīja Arheoloģijas un etnogrāfijas nodaļu.

 No 1928. līdz 1930. gadam bija satiksmes ministrs Pētera Juraševska un Hugo Celmiņa valdībās.

Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Miris 1950. gadā