Dāvis Rozenbergs/Rozenvalds - Zaļenieku pagasta "Daukšu" saimnieks.

Dāvis Rozenbergs/Rozenvalds 1873. gadā iepērk "Daukšas" par dzimtu.

Sieva - Margrieta/Grieta.

Bērni -

Johana Emīlija Lizete (Aspazija),

Kristaps Roberts 

un dvīņi -

Doroteja Albertīne

Zāmuels Jūlijs.

Aspazija Kopoti raksti, 1. sējums 507.lpp.

1901. gada 7. martā.

Par papu es rakstīju, atradu viņu vēl dzīvu, bet bez cerībām. Vispirms viņi bija atsaukuši Strautzeli, es ataicināju vēl Hakfeldu un liku izmeklēt, viņam ir aknu vēzis, un drīz šķirsies. Ārsti nevar tik noteikti pasacīt, varbūt vēl 2 līdz 3 nedēļas. Ir sāpīgi viņu uzskatīt: lielais, stiprais vīrs ir sarāvies gluži mazs, mati balti, seja un ķermenis tik dzeltens kā olas dzeltenums, pāri palikuši vienīgi kauli.

Biju uz to jau gatava, bet ieraugot tomēr izbijos. Līdz šim ik dienas viņš ēda vienu olu vai pāris apelsīna šķēlītes, tagad arī to vairs nē, tikai vēl pa gluži mazai špicglāzītei vīna. Atnesu Tokajas vīnu, puspudeli par rubli un 15 kapeikām, šad tad arī mazliet augļu zupu. Viņš gultā jāpaceļ unjāapgriež kā mazs bērns, elpo smagi, aizelsdamies, sirds lūst uzskatot un klausoties. Kaut taču mokas drīzāk beigtos, viņš guļ tā jau kopš ziemassvētkiem. Protams, sākumā viņš bijis mazliet spēcīgāks, bet tad pamazām izdilis. Māte viņu ir gan kopusi ar mīlestību, es to nemaz negaidīju un biju pārsteigta. Viņa to ielaidusi savā gultā, bet pati guļ uz grīdas. No ratu šķūņa atnests vienīgais labākais pēlis, un viņš guļ uz diviem pēļiem, viņa paceļ to un baro un ļoti viņa dēļ raud. Māti aizkustinājis, kā vecais to kopis, kad viņa slimojusi. Ja bijušas pāris kapeikas, viņš nepircis sev tabaku, bet gan viņai ābolus. Tā viņi atraduši viens otru — mūža galā. Vecais gan negrib mirt, vienmēr runā par to, ka tikai varētu atgūt spēkus. Kad bijis vesels, runājis, ka brauktu pie mums, mēs viņu ieģērbtu lielā krievu kažokā ar krokām (krokām katrā ziņā jābūt) un lielos zābakos. Es mātei jau teicu, lai viņa ar Kristapu brauc līdzi, bet tas viņai laikam lāgā nepatīk...