Pirmās ziņas par Spirgus muižu (Gross- Spirgen) ir no 1679. gada, bet Spirgus muižas ēka celta ap 19. gadsimta vidu. Plašs foajē, parketa grīdas, kolonnas – laika gaitā ēka izveidojās par paraugmuižu.

Kā vēstīts Tukuma tūrisma informācijas centra pieejamajos materiālos par šo vietu, proti, grāmatas "Tukuma novada kultūrvēsture" otrajā sējumā, Aleksandrs I braucis šurp mācīties lauksaimniecības mākslu.

Muižas teritorija bija plaša un tajā ietilpa vairākas ēkas, tostarp zirgu staļļi, vēršu audzētava, spirta brūzis un glaunas ūdensdzirnavas, kas vēlāk vairākkārt ļaunprātīgi dedzinātas.

Bijušie īpašnieki:

• Barons Hermanis Betihers.
• Pirmā pasuales kara laikā muižas īpašnieks bijis kāds no baronu Betiheru dzimtas.
• 1920. g. agrārreformas laikā muižas centru - pili un parku - piešķīra Lāčplēša ordeņa kavalierim Goldem.
• No 1937. g. muižas īpašniece bija māsa Margarita Mēdema.

Laika gaitā muižai bijuši vairāki saimnieki un arī tās funkcijas bijušas dažādas – tā bijusi arī maksas bibliotēka, kur par literatūras izmantošanu bija jāmaksā pieci santīmi.

1944. gada pavasarī Sarkanās armijas karavīri to uzspridzināja.

Tomēr šo vietu apvij vairākas leģendas, bet viena no tām īpaši piesaista uzmanību.

Proti, Spirgus baronam nogrimusi pils. Tajā vietā, kur pils nogrimusi, izcēlies stabs ar uzrakstiem. Kad tos kāds izlasīšot, pils celšoties augšā. Spirgus barons cēlis jaunu muižu nogrimušās vietā, bet katru gadu viņam prasīts, vai muiža gatava. Barons atteicis, jo baidījies, ka atkal tā pazudīs nebūtībā. Tā barons cēlis katru gadu pa ēkai klāt, un tai vietā izcēlies vesels ciems. Interesanti, ka 2014. gadā entuziastu kompānija atrada brangu un stabveidīgu akmeni, uz kura bija vēstīts: "Piemineklis ezerā nogrimušajai mājai".