Lielbritānija pāriet uz "kara gatavības" režīmu, paziņo Stārmers

Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Rodnijs Stārmers (angļu: Keir Rodney Starmer) 2025. gada 2. jūnijā preses konferencē Glāzgovā paziņoja, ka valsts pāriet uz "kara gatavības" režīmu kā daļu no jaunās aizsardzības stratēģijas, reaģējot uz pieaugošo spriedzi Eiropā un globālajām drošības problēmām. Rēķinoties uz Krievijas neadekvātu reakciju pēc Ukrainas negaidītās un ļoti veiksmīgās militārās operācijas "Zirnekļa tīkls", šāds paziņojums vēl vairāk nokaitējis spriedzi Eiropā. Pēc notikušajām "miera sarunām" Stambulā, kas notiek 2025.gada 2.jūnijā, tas ir šajā dienā,  neviens politikas apskatnieks pat nemēģina izteikt pozitīvas prognozes. 

Lielbritānijas publiski paustais solis ietver trīs galvenos principus:

• bruņoto spēku gatavības kaujas darbībām noteikšanu par galveno mērķi,
• ciešāku sadarbību ar NATO,
• inovāciju ieviešanu bruņotajos spēkos "kara laika ātrumā".

Aizsardzības budžeta palielināšana:

Stārmera samērā negaidītais paziņojums ir saistīts ar valdošo politiķu vēlmi mainīt valsts budžetu, palielinot aizsardzības budžetu, un proti, par plānu palielināt militāros izdevumus līdz 2,5% no IKP līdz 2027. gadam, ar mērķi ilgtermiņā sasniegt 3%. Tiks būvēti seši jauni munīcijas ražošanas uzņēmumi un 12 jaunas atomzemūdenes (viena ik pēc 18 mēnešiem), kā arī investēts 15 miljardos mārciņu kodolprogrammā un pretgaisa aizsardzības sistēmās.

Stārmers norādīja uz "nopietnākiem, tiešākiem un neparedzamākiem" draudiem nekā Aukstā kara laikā, atsaucoties uz Krievijas agresiju, tostarp kibernoziedzību, un konflikta eskalāciju Ukrainā. Viņš uzsvēra, ka labākais veids, kā novērst konfliktu, ir tam sagatavoties, demonstrējot spēku. Šī doktrīna, diemžēl, neparedz kādas miera inciatīvas vai mēģināt atjaunot starptautisko diplomātiju. Militārā doktrīna joprojām ir dominējošā.

Stārmers uzsvēra, ka valsts neplāno darboties viena. Lielbritānijas aizsardzības politika būšot cieši saistīta ar NATO, kā arī tiek plānota sadarbība ar AUKUS partneriem (ASV un Austrāliju) zemūdeņu būvniecībā.

Lielbritānijas līdera šis dienas kareivīgais paziņojums nav palicis bez pasaules politisko līderu uzmanības. Stārmers jau iepriekš bija izteicis gatavību sūtīt Lielbritānijas karaspēku uz Ukrainu kā daļu no miera uzturēšanas misijām, taču uzsvēris, ka tas būs iespējams tikai ar ASV atbalstu. Viņš arī paziņojis par papildu militāro palīdzību Ukrainai, tostarp 120 miljonu mārciņu atbalstu jūras koridora aizsardzībai.

Arī Lielbritānijā paziņojums nav uztverts viennozīmīgi. To uzmanīgi komentē Stārmera partijas biedri, bet opozīcijas politiķi nosaukuši Stārmera plānus par pārspīlētiem, apgalvojot, ka tie provocē nevajadzīgu spriedzi ar Krieviju, kas, ja neskaita nokontrolētu Krievijas mediju ālēšanos publiskā telpā, neuzrāda nodomus uzbrukt Lielbritānijai. Tiek uzsvērts, ka Stāmers, kuram ir zems popularītēs reitings, ar šo mēģina parādīt sevi kā izlēmīgu līderi. Krievijas amatpersonas, tostarp prezidents Vladimirs Putins, arī kategoriski noraidījušas apgalvojumus par draudiem Eiropai, apgalvojot, ka Rietumu politiķi izmanto "Krievijas draudu" naratīvu, lai novērstu uzmanību no iekšpolitiskām problēmām - ekonomiskās, migrantu un citām krīzēm.

Stārmera biedējošais paziņojums par "kara gatavības" režīmu ir daļa no plašākas Lielbritānijas stratēģijas stiprināt savu militāro potenciālu un NATO lomu, reaģējot uz ģeopolitiskajām izmaiņām, tostarp situāciju Ukrainā un attiecībām ar Krieviju. Tomēr šis solis ir izraisījis pretrunīgas reakcijas, gan atbalstot to kā preventīvu pasākumu, gan kritizējot kā potenciāli bīstamu eskalāciju. Latvijā, kur Polijas prezidenta vēlēšanu konteksts ir aktuāls, šāda Lielbritānijas nostāja var ietekmēt reģionālo drošības dinamiku, ņemot vērā Polijas nozīmīgo lomu NATO austrumu flangā.

Kā svarīgs konteksta apstāklis Lielbritānijas paziņojumam Ukrainas jautājumā ir Polijas prezidenta vēlēšanu rezultāts, kurās uzvarēja Karols Navrockis no konservatīvās partijas Likums un taisnīgums, daži avoti norāda, ka viņa uzvara varētu mazināt Polijas atbalstu Ukrainai, ņemot vērā partijas skeptisko nostāju pret dažām ES iniciatīvām, neaizmirstot Ukrainas un Polijas sarežģītās vēsturiskās attiecības. Tas var radīt sarežģījumus Stārmera plāniem, kas balstās uz ciešu sadarbību ar Eiropas sabiedrotajiem, tostarp Poliju.