Sarkanās armijas frakcija (vācu: Rote Armee Fraktion jeb saīsināti RAF vai R.A.F.) bija kreisā spārna radikāli noskaņota vācu teroristiskā organizācija, kas darbojās Rietumvācijā, bet uzturēja saites arī ar citu valstu teroristiskajām organizācijām. RAF ir viena no vardarbīgākajām un pazīstamākajām Vācijas pēckara paramilitārajām grupām.

Ar RAF saista ne mazāk kā 34 slepkavības. Kreisā radikālisma ideju pārņemtie RAF dalībnieki nāca no dumpīgo 60.g. studentu aprindām, kurām parādījās citi priekšstati par morāli, ētiku un sabiedrības nākotni. No vienas puses Vācija, dzīvojot ar milzīgo nacionālās vainas apziņu, piedzīvoja arī ekonomisko uzplaukumu. No otras puses, jaunā paaudze, īpaši studentu aprindas, bija pārpilnas ar liberālisma, sociālās vienlīdzības atbildības idejām. Liberālais spārns aizrāvās ar hipiju "puķu bērnu" gaišajām idejām.

Šajā laikā Eiropā notiek plaši studentu protesti pret starptautisko agresiju, pret jaunu karu uzsākšanu,dubultstandartiem valsts pārvaldē un starptautiskajās attiecībās. Nenoliedzami lielu lomu nospēlē ASV agresija Vjetnamā. Ja lielākā daļa sabiedrības vienkārši protestē, tad kreisie radikāļi uzsāk t.s. "pilsētas partizānu karu", uzskatot, ka izmaiņas sabiedrībā var panākt tikai skaļi pievēršot sev uzmanību, tai skaitā, ar vardarbības draudiem vai pat reālu teroru. 

Ja RAF pirmā paaudze ir skaļa ar saviem protestiem un ielu gājieniem, bet tai nav tik raksturīga vardarbība, tad otrā paaudze nāca ar savu asiņaino un atklāti teroristiski- noziedzīgo darbību, tādējādi pazaudējot sabiedrības lielākās daļas simpātijas un atbalstu. Šo apstākli veiksmīgi izmantoja VDR (DDR) specdienesti, kuri RAF dalībniekiem slepeni palīdzēja gan ar finansējumu, gan ar bruņojumu, gan beigu beigās, dodot politisku patvērumu Austrumvācijā.

Vēsture

Sarkanās armijas frakcija sāka veidoties 1968. gadā, bet par tās dibināšanu uzskatāms 1970.gada 14.maijs. Nosaukta par godu Kubas, Ķīnas un Krievijas revolucionārajām armijām. Organizēta pēc Dienvidamerikas partizānu grupu principa. Viņu taktika balstījās uz pilsētas partizānu kara principiem. Šīs organizācijas vadoņi ideoloģiski uzskatīja, ka cīnās pilsētas partizānu karā pret pastāvošo varu un buržuāziju.

Organizācija bija atbildīga par ne mazāk kā 34 pierādītām slepkavībām, simtiem ievainoto personu, virkni banku laupīšanām, kā arī terora aktiem -  sprādzieniem, kas bija vērsti pret dažādām organizācijām un valsts varas iestādēm. Kopumā organizācijas vēsturē tiek izdalītas četras paaudzes.

Pēdējo akciju organizācija veica 1993. gadā. 

Jāatzīst, ka vācu varas iestādes ir rīkojušās visai radikāli pret grupas dalībniekiem, kuru līderi, nonākot cietumā ar īpaši stingru režīmu un pastiprinātu apsardzi, ir miruši vardarbīgā nāvē, pēc tam sabiedrībai skaidrojot, ka tās esot bjušas individuālas vai kolektīvas pašnāvības.

1998. gadā Sarkanās armijas frakcija oficiāli paziņoja par pašlikvidāciju, paziņojot, ka viņu kara darbība ir sevi izsmēlusi.

RAF vēsture vēlreiz apliecina, ka šodienas ES valdošā elite faktiski neko nav mācījusies no pagātnes kļūdām, turpinot agresīvi komunicēt ar sabiedrību, virzot kreisas idejas, mēģinot ierobežot privātīpašumu, propagandēt tradicionālo vērtību noliegšanu, parādot pārprastu humānismu, popularizējot norvēģu masu slepkavu Breivīku, kurš pamazām kļūst par radikāļu apjūsmotu ikonu un valdošā režīma mocekli. 

*****************
 

Sarkanās armijas frakcija (RAF)
Sarkanās armijas frakcija (RAF, vācu: Rote Armee Fraktion) — Vācijas kreisi radikāla teroristiska organizācija, kas darbojās Rietumvācijā un Rietumberlīnē no 1968. līdz 1998. gadam. Dibināšana un ideoloģija
RAF dibināta 1968. gadā, tās galvenie dibinātāji bija Andreass Bāders, Gudruna Enslīna, Horsts Mālers, Ulrika Mainhofa, Irmgarda Mēllere un citi (lūdzam sniegt papildinformāciju par RAF biedriem un viņu darbību). Organizācijas nosaukums atsaucās uz PSRS, Ķīnas un Kubas revolucionārajām armijām, bet struktūra balstījās uz Dienvidamerikas partizānu grupām, piemēram, Urugvajas Tupamaros. RAF dalībnieki sevi pozicionēja kā pilsētas partizānus, kas cīnās pret valsts aparātu un buržuāzijas klasi, kuru uzskatīja par Otrā pasaules kara sakāves un okupācijas sekām izveidotu sistēmu. RAF uzdevums bija īstenot bruņotu cīņu pret ASV imperialismu, tostarp Rietumeiropā, un veicināt globālu revolūciju. Tikai pirmā RAF paaudze baudīja zināmu sabiedrības atbalstu, kas izpaudās solidaritātes akcijās un puslegālā atbalsta tīklā, galvenokārt ar Sarkanās palīdzības (Rote Hilfe) starpniecību. Noziegumi
RAF atbildīga par:

• 34 slepkavībām;
• Vairākiem banku laupījumiem;
• Sprādzieniem militāros un civilos objektos;
• Uzbrukumiem augsta ranga amatpersonām.

Organizācijas vēsture
RAF vēsture aptver četras paaudzes, un tā oficiāli pašlikvidējās 1998. gada 20. aprīlī. Izcelsmes cēloņi

60.gados Rietumvācijā un Rietumberlīnē izauga pēckara paaudze, kas sāka apšaubīt vecāku rīcību Otrā pasaules kara laikā un esošās Rietumvācijas valsts leģitimitāti. Nacionālās vainas apziņa, ko veicināja Izraēla, ASV, PSRS un Rietumeiropas valstis, radīja augsni multikulturālisma, tolerances un sociālās atbildības idejām. Tomēr jaunieši uzdeva jautājumu: cik ilgi jānes šī vaina? ASV iesaiste Vjetnamas karā saasināja antiamerikāniskos noskaņojumus. Lielajās universitāšu pilsētās notika studentu demonstrācijas, bet radikālas darbības tika stingri apspiestas. Neatrisinātie jautājumi veicināja radikālu kustību rašanos — sākumā kreisajā spārnā, bet vēlāk, pēc Berlīnes mūra krišanas, arī labējā sektorā.

RAF sevi dēvēja par revolucionāro avangardu, kas cīnās pret valsts varu. Tās mērķis bija globāla revolūcija, taču tikai pirmā paaudze baudīja zināmu popularitāti. Otrā paaudze zaudēja atbalstu stingrākas policijas politikas un brutālāku metožu dēļ. Dalībnieku skaits
RAF kodolu veidoja 60–80 aktīvi dalībnieki, bet atbalstītāju skaits sasniedza aptuveni 300 personas. Valsts reakcija
1977.–1979. gadā, reaģējot uz RAF noziegumiem, īpaši Vācijas rudeni (1977), tika pieņemti pretterorisma likumi, kas ierobežoja pilsoņu tiesības, bet tika atzīti par leģitīmiem. RAF darbības rezultātā gāja bojā 34 cilvēki, daudzi tika ievainoti, bet 20 RAF biedri zaudēja dzīvību. Nosaukumi medijos
Vācijas medijos RAF bieži dēvēja par Bādera-Mainhofas grupu (Der Spiegel) vai Bādera un Mainhofas bandu (Bild-Zeitung). Vēlāk nostiprinājās pašas organizācijas izvēlētais nosaukums — Sarkanās armijas frakcija (RAF). Hronoloģija un galvenās epizodes

1. 1967. gada 2. jūnijs
   • Notikums: Berlīnes policists Kurass nošāva studentu Benno Onesorgu protesta demonstrācijas laikā pret Irānas šaha vizīti.
   • Sekas: Šis incidents kļuva par katalizatoru vardarbības eskalācijai un RAF radikalizācijai.
2. 1968. gada 2. aprīlis
   • Notikums: Andreass Bāders, Gudruna Enslīna, Torvalds Prolls un Horsts Zēnleins veica divu lielveikalu dedzināšanu Frankfurtē pie Mainas, protestējot pret Vjetnamas karu un patērētāju sabiedrību.
   • Sekas: Nodarīti zaudējumi 700 000 Vācijas marku apmērā. 4. aprīlī vainīgie tika arestēti un katram piespriests 3 gadu cietumsods. Sabiedrība uzskatīja sodu par pārāk bargu, un pēc apelācijas iesniedzēji tika atbrīvoti pret drošības naudu.
3. 1968. gada 11. aprīlis
   • Notikums: Neonacists veica atentātu pret studentu kustības līderi Rudi Dučki.
   • Sekas: Ulrika Mainhofa izteica viedokli, ka “lodes, kas trāpīja Dučkem, iznīcināja sapņus par mieru un bezvardarbību”. Šis incidents tiek uzskatīts par RAF dibināšanas simbolisko sākumu.
4. 1970. gada 14. maijs
   • Notikums: Ulrika Mainhofa organizēja Andreasa Bādera atbrīvošanu no apcietinājuma Berlīnes Sociālo pētījumu institūtā, izmantojot ieročus un ievainojot darbinieku Georgu Linki.
   • Sekas: Šis incidents tiek uzskatīts par RAF oficiālo dibināšanas datumu.
5. 1970. gada 5. jūnijs
   • Notikums: Žurnālā Agit 883 publicēts pirmais RAF manifests “Būvēt Sarkano armiju!” (Die Rote Armee aufbauen!), ko sarakstīja Gudruna Enslīna.
6. 1970. gada vasara
   • Notikums: Andreass Bāders, Gudruna Enslīna, Ulrika Mainhofa, Horsts Mālers, Pēters Homans, Brigita Asdonka un citi RAF biedri apmācījās palestīniešu kustības Fatah nometnē.
7. 1970.–1971. gads
   • Notikumi: RAF veica vairākus banku aplaupījumus, uzbrukumus naudas transportam un dokumentu nolaupīšanu, lai uzkrātu resursus.
   • Dokumenti: 1971. gadā publicēta RAF programma “Pilsētas partizānu kara koncepcija” (Das Konzept Stadtguerilla).
8. 1972. gads
   • Notikumi:
     • 11. maijs: Sprādzieni ASV 5. armijas korpusa virsnieku klubā Frankfurtē (1 miris, 13 ievainoti).
     • 12. maijs: Uzbrukumi policijas iecirkņiem Augsburgā un Minhenē (5 ievainoti).
     • 16. maijs: Uzbrukums federālajam tiesnesim Volfgangam Budenbergam (ievainota viņa sieva).
     • 19. maijs: Sprādzieni Aksela Špringera izdevniecībā Hamburgā (17 ievainoti).
     • 24. maijs: Sprādziens ASV 7. armijas štābā Heidelbergā (3 miruši, 5 ievainoti).
   • Sekas: Jūnijā arestēti galvenie RAF līderi: Bāders, Enslīna, Mainhofa, Holgers Meins, Jans-Karls Raspe.
9. 1973. gada 17. janvāris
   • Notikums: 40 RAF biedri sāka kolektīvu bada streiku, protestējot pret apcietinājuma apstākļiem, tostarp Ulrikas Mainhofas izolāciju.
   • Sekas: Streiks beidzās 16. februārī pēc Mainhofas pārvietošanas.
10. 1974. gada 9. novembris
    • Notikums: Holgers Meins mira bada streika laikā Vitlihas cietumā.
    • Sekas: Nāve izraisīja plašu rezonansi kreiso kustību vidū.
11. 1975. gada 27. februāris
    • Notikums: 2. jūnija kustība nolaupīja HDS kandidātu Pēteri Lorencu, pieprasot atbrīvot RAF biedrus.
    • Dalībnieki: Verena Bekere, Gabriēla Krēhere-Tīdemane, Ingrīda Zīpmane, Rolfs Haislers, Rolfs Pole.
    • Sekas: Valdība piekāpās, un nolaupītie tika izsūtīti uz Adenu (Dienvidjemenu). Lorencs atbrīvots 4. martā.
12. 1975. gada 24. aprīlis
    • Notikums: RAF biedri ieņēma VFR vēstniecību Stokholmā, pieprasot līderu atbrīvošanu.
    • Sekas: Operācijas laikā gāja bojā 2 teroristi un 2 ķīlnieki.
13. 1977. gada 7. aprīlis
    • Notikums: Slepkavots VFR ģenerālprokurors Zigfrīds Bubaks un viņa miesassargi Volfgangs Gēbels un Georgs Vursters Karlsrūē.
    • Dalībnieki: Kristians Klārs, Knuts Folkerts, Ginters Zonnenbergs, Brigitta Monhaupt.
    • Sekas: Atbildību uzņēmās RAF apakšvienība “Ulrikas Mainhofas vārdā”.
14. 1977. gada 30. jūlijs
    • Notikums: Neizdevās nolaupīt Dresdner Bank prezidentu Jurgenu Ponto, kurš tika nošauts.
    • Dalībnieki: Suzanna Albrehta, Brigitta Monhaupt, Kristians Klārs, Pēters-Jurgens Boks (autovadītājs).
    • Sekas: Atbildību uzņēmās RAF apakšvienība “Sarkanais rītausms”.
15. 1977. gada 5. septembris – 18. oktobris
    • Notikums: Nolaupīts Rietumvācijas rūpnieku savienības vadītājs Hanss-Martins Šleiers, bijušais SS virsnieks. Uzbrukumā nogalināti viņa apsardze (3 policisti) un šoferis.
    • Sekas: Šleiers tika turēts gūstā līdz 18. oktobrim, kad viņu nošāva pēc RAF līderu nāves Štamheimas cietumā. Viņa ķermenis atrasts 19. oktobrī Mulūzā, Francijā.
16. 1977. gada 13. oktobris
    • Notikums: Palestīniešu teroristi nolaupīja Lufthansa lidmašīnu Landshut ar 90 pasažieriem, pieprasot RAF līderu atbrīvošanu.
    • Sekas: Vācijas specvienība GSG-9 atbrīvoja ķīlniekus Mogadišū, Somālijā.
17. 1977. gada 18. oktobris
    • Notikums: Štamheimas cietumā atrasti miruši Andreass Bāders, Gudruna Enslīna un Jans-Karls Raspe. Irmgarda Mēllere izdzīvoja pēc pašas sev nodarītām 8 naža brūcēm.
    • Oficiālā versija: Bāders un Raspe nošāvās ar advokātu ienestiem ieročiem, Enslīna pakārās, Mēllere mēģināja izdarīt pašnāvību.
    • Strīdi: Mēllere apgalvo, ka pašnāvību plāna nebija. Eiropas komisijas izmeklēšana (1977–1978) apstiprināja pašnāvību versiju.
18. 1986. gada 9. jūlijs
    • Notikums: Sprādzienā netālu no Minhenes nogalināts Siemens valdes loceklis Karls-Haincs Bekurts un viņa šoferis Ekhards Groplers.
    • Dalībnieki: Aizdomas par Hortu-Ludvigu Maieru (nogalināts 1999. gadā policijas operācijā).
19. 1989. gada 30. novembris
    • Notikums: Sprādzienā Badhomburgā nogalināts Deutsche Bank vadītājs Alfrēds Herrhauzens.
    • Sekas: Izpildītāji nav identificēti.
20. 1991. gada 1. aprīlis
    • Notikums: Nošauts Vācijas rūpniecības savienības prezidents Detlevs-Karstens Roveders Diseldorfā. Viņa sieva ievainota.
    • Aizdomas: 2001. gadā atrastais DNS saistīts ar Volfgangu Gramsu.
21. 1993. gada 27. jūnijs
    • Notikums: GSG-9 operācijā Badkleinenā nogalināts RAF biedrs Volfgangs Gramss un GSG-9 darbinieks Mihails Nevžella. Arestēta Birgita Hogefelde.
22. 1999. gada 15. septembris
    • Notikums: Austrijas policija mēģināja arestēt Andrē Klumpi un Hortu-Ludvigu Maieru. Maiers gāja bojā apšaudē.
    • Sekas: Klumpe tiesā atzīta par nevainīgu RAF darbībās.

Paaudzes

1. Pirmā paaudze (1968–1977)
   • Līderi: Andreass Bāders, Gudruna Enslīna, Ulrika Mainhofa, Horsts Mālers, Holgers Meins, Jans-Karls Raspe.
   • Darbība: Banku aplaupījumi, sprādzieni, slepkavības.
   • Beigas: Lielākā daļa arestēti 1972. gadā; līderi miruši Štamheimas cietumā (1976–1977).
2. Otrā paaudze (1975–1980)
   • Līderi: Brigitta Monhaupt, Kristians Klārs, Suzanna Albrehta, Knuts Folkerts.
   • Darbība: Mēģinājumi atbrīvot pirmās paaudzes biedrus, augsta ranga amatpersonu slepkavības (Bubaks, Ponto, Šleiers).
   • Atbalsts: Saņēma finansiālu un loģistikas atbalstu no VDR Štāzi.
3. Trešā paaudze (1980–1998)
   • Līderi: Volfgangs Gramss, Birgita Hogefelde, Horts-Ludvigs Maiers (iespējams).
   • Darbība: Slepkavības, sprādzieni, sadarbība ar citām Eiropas teroristu grupām (Action Directe, Brigate Rosse).
   • Strīdi: Daži žurnālisti apšaubīja trešās paaudzes esamību, apgalvojot, ka noziegumus inscenējušas specdienesti (nav apstiprināts).

Pašlikvidācija 1998. gada 20. aprīlī RAF paziņoja par darbības izbeigšanu, nosūtot 8 lappušu dokumentu Vācijas kriminālpolicijai. Tajā teikts: “Gandrīz 28 gadus atpakaļ, 1970. gada 14. maijā, atbrīvošanas cīņas ietvaros radās RAF. Šodien šis projekts ir noslēdzies. Partizānu karš, kādu to īstenoja RAF, ir vēsture.” Dokumentā uzskaitīti 26 bojāgājušie RAF biedri un to sabiedrotie no 2. jūnija kustības un Revolucionārajām šūnām. Ideoloģija RAF ideoloģija balstījās uz:

• Neomarksisma idejām (Frankfurtes skola);
• Marksisma-ļeņinisma un maoistiskām tendencēm;
• Kritiku pret VFR kā ASV “koloniju” un nacistiskā mantojuma turpinātāju.

RAF uzskatīja, ka Vācijas sabiedrība nav atbrīvojusies no nacisma ietekmes, un cīnījās pret “kapitālistisko sistēmu” kā proletariāta apspiedēju. Tiesvedības un apcietinājumi

• Birgita Hogefelde: Arestēta 1993. gadā, atbrīvota ar nosacījumiem 2009. gadā.
• Brigitta Monhaupt: Pavadīja cietumā 24 gadus, atbrīvota 2007. gadā.
• Kristians Klārs: Atbrīvots 2008. gadā pēc 26 gadiem cietumā.
• Adelheida Šulca: Pomilota 2002. gadā veselības dēļ.
• Eva Haule: Atbrīvota 2007. gadā pēc 21 gada cietumā.
• Rolf Klemens Vāgners: Atbrīvots 2003. gadā.

Kritika RAF metodes kritizēja pat kreisie intelektuāļi:

• Rudi Dučke: Sauca RAF par “stulbu” un kaitīgu klases cīņai.
• Herberts Markūze: Noraidīja terorismu kā revolucionāru līdzekli, uzsverot, ka nevainīgu nāve pārvērš politisku akciju noziegumā.
• Mao Dzeduns: Ironiski norādīja, ka RAF sajaucis 1927. gada Ķīnu ar 1972. gada Vāciju.