Rīgas rāte (consilium civitatis rigensis, Rigaer Rat, Рижский рат) bija Rīgas pilsētas pašvaldības un tiesas institūcija no 1226. līdz 1889. gadam.

1225. gadā Rīga ieguva Visbijas pilsētas tiesības, vēlāk dēvētas par Gotlandes-Rīgas tiesībām.

Pirmo reizi Rīgas rāte minēta 1226. gada 18. aprīļa sadraudzības līgumā, ko Rīgas pilsēta noslēdza ar Zobenbrāļu ordeni.

. Rāti ievēlēja no Rīgā pastāvīgi dzīvojošiem namniekiem. Sākumā rātē uz vienu gadu ievēlēja 12 locekļus, kurus sauca par konsuliem (latīņu: consulus) vai rātskungiem (vācu: Ratsherren), bet vēlāk pati rāte ievēlēja savus locekļus uz mūžu. Rīgas rāte pārzināja pilsētas un tās patrimoniālā apgabala aizsardzības jautājumus, uzlika nodokļus, pārstāvēja rīdzinieku intereses ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus.

Kopš 14. gs. Rīgas rātē bija četri birģermeistari, kas gādāja par rātes lēmumu izpildi un rātes uzdevumā kārtoja tekošās lietas un 16 rātskungi.

Kopš 14. gs. beigām rātskungus parasti izvēlējās no bagāto tirgotāju vidus. Līdz ar rātes norobežošanos izvirzījās atsevišķas dzimtas, kas kļuva par t. s. patriciešu ģimenēm

Pēc 1710. gada, kad Rīgu un Vidzemi iekaroja Krievija Rīga kļuva par Rīgas guberņas, pēc 1783. gada reformas par Rīgas vietniecības administratīvo centru, ko pārvaldīja Rīgas ģenerālgubernators Džordžs Brauns. Rīgas rāti pakļāva Rīgas maģistrātam. 

1786. gadā Katrīnas II valdīšanas laikā Rīgā ieveda Krievijas pašvaldību likumus, kas pilsētas iedzīvotājus sadalīja sešās grupās. Pilsētas iedzīvotāju kopsapulce reizi trīs gados ievēlēja pilsētas galvu, birģermeistarus un rātskungus. 

1796. gadā Pāvils I atjaunoja iepriekšējo kārtību.

1877. gadā, pastiprinātas Baltijas rusifikācijas laikā uz Rīgu attiecināja Krievijas impērijas Pilsētu likumu.

Pēc tā ieviešanas Rīgas rāte saglabāja tikai tiesas funkcijas, bet tās pašvaldības funkcijas pārņēma Rīgas dome.

1889. gadā Rīgas rāti likvidēja