Trešais uzbrukums notika 1936. (?) gada 19. novembrī, kad Ulmanis pēc veiksmīgā apvērsuma jau kļuvis ne tikai par premjeru, bet arī Valsts prezidentu.  Šoreiz vainīgie bija nevis komunisti, bet Rīgas 1. ģimnāzijas audzēkņi, organizācijas Pērkoņkrusts biedri Felikss Kuks un Arnolds Blūms. Atentāta mērķis bija nevis nogalināt, bet gan iebiedēt. Jau krietni vēlāk Felikss Kuks stāstīja:

“Man tika dots uzdevums novietot bumbu ar laika degli Ārlietu ministrijas dārzā, kur parasti pastaigājās Ulmanis. Bumbai vajadzēja eksplodēt nākamajā dienā, kad Ulmanis izies pastaigā. Bumbu man iedeva kāds biedrs, kuram bija uzdevums pievērst sev policista uzmanību. Tikmēr es kāpu pāri sētai un novietoju spridzekli. Tas patiešām uzsprāga nākamajā dienā un ievainoja kādu ubagu, kurš bija pārāk tuvu pielīdis sētai. Ārlietu ministrijas un tuvumā esošās Ķīmijas fakultātes logiem izbira stikli. Sacēlās liela panika. Uzreiz aizdomās tika turēta mūsu organizācija. Slepenpolicija uzsāka vainīgā meklējumus, taču toreiz – bez panākumiem. Mani nodeva vēlāk.”

Par tiesas prāvu galvenajā tiesas namā Rīgā, Brīvības bulvārī, rakstīja visas avīzes. Pavisam bija apsūdzētas divpadsmit personas. Feliksu Kuku notiesāja uz četriem gadiem spaidu darbu nometnē Kalnciema raktuvēs. Ņemot vērā, ka nodarījuma laikā viņam vēl nebija astoņpadsmit gadu, sodu vēlāk samazināja uz diviem gadiem un astoņiem mēnešiem.

***

Tuvākajām ēkām izbira stikli. Vainīgos slepenpolicijai izdevās noskaidrot tikai pēc ilgāka laika un 1938.gadā tika arestēti un tiesāti 33 ‘’Pērkonkrusta’’ biedri.