Dzimusi Rīgā.

1941.g. 14. jūnijā Torņakalna stacijā atvesta kopā ar māti un brāļiem Laimoni un Jāni. Nākošajā dienā bērni tika atšķirti no mātes un izvesti uz Krieviju. Atgriezās  Latvijā 1946.gadā, kur viņus sagaidīja vecmāmiņa.

1947. gadā uzzināja par mātes nāvi izsūtījumā 1943.gadā.

1949.g. 21.maijā izveda vēlreiz. - Veltu kopā ar 13. martā dzimušo dēliņu.

Avots: Es sapni par dzimteni pagalvī likšu, 1993.g.

***

(pētījumam izvēlēta māja Rīgā, Šarlotes ielā)

Jāņa Krūzes un Jāņa Volkova Mājā ir 19 dzīvokļi ar 57 istabām, ērts dzīvokļu plānojums, plaša kāpņu telpa, centrālapkure, kopējs atkritumu vads un veļas mazgātava pagrabstāvā. Bija paredzēts arī veikals, taču iecere netika realizēta ierobežoto līdzekļu dēļ. Pēc pieciem gadiem Latviju okupēja. Faktiski arī Māju, jo tā zaudēja savas idejas autorus un iemiesotājus. Turpmāko gadu gaitā Mājas telpas piedzīvo dažādas transformācijas — komunālos dzīvokļus, skārda jumta seguma nomaiņu pret nekvalitatīvu šīfera jumtu, katlu telpas likvidēšanu, Mājas pievienošanu pilsētas apkures tīklam u.tml. 1992. gads ir vēl viens pagrieziena punkts Mājas dzīvē — tā atkal kļūst par privātīpašumu. 

***

Jānis Volkovs (kaimiņš) un Jānis Krūze (tēvs), abi nāk no Suntažu puses, no pareizticīgo ģimenēm. Viņi uzsāk mācības pareizticīgo seminārā Rīgā, kas mazturīgu ļaužu bērniem bija izdevīgi — uzturs, apģērbs un laba izglītība par brīvu. Ne viens, ne otrs semināru nepabeidz. Līvijas Volkovas tēvs, viņas vārdiem runājot, “pēc diviem gadiem pārlec pār sētu un aizlaižas uz Varšavu”. (Seminārs gadsimta sākumā bija tagadējā Anatomikuma ēkā, žogu vēl tagad var redzēt.)

Veltas Krūzes tēvam agri jāuzņemas ģimenes — mātes un abu māsu — apgādība. Viņa tēvs iesaistīts piektā gada nemieros, pārceļas uz Rīgu. Vecāki cer tirgoties ar lauku produktiem, bet tēva pēkšņā nāve nodomu izjauc. 1907. gadā dēls sešpadsmit gadu vecumā sāk strādāt par ierēdni.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jāni Volkovu un Jāni Krūzi mobilizē armijā. Jānis Krūze pēc praporščiku kursu pabeigšanas dien Somijā un vēlāk piedalās Latvijas atbrīvošanas cīņās.

Pēc kara Jānim Krūzem tiek piedāvāts darbs armijas drošības pārvaldē, vēlāk — augsts amats politpārvaldē:

Toreiz jau Politiskā pārvalde bij tikai viena māja, tas bij viss. Un nekādas sevišķas apsardzes, nekas tur nebij. Nekādi miesassargi, kā tagad visi mūsu deputāti katrs staigā ar dažādiem miesassargiem. Toreiz mēs dzīvojām brīvā valstī, un mēs dzīvojām tiesiskā valstī, mēs bijām patriotiski audzināti. *

1919.gadā Jānis Krūze apprecas, un ģimenē piedzimst trīs bērni — Laimonis, Velta un Jānis.

Mūsu ģimenē, liekas, jau kādā ceturtā vai piektā paaudzē ir Jāņi. Mans vectēvs bij Jānis, tēvs bij Jānis, brālis Jānis un vecākam brālim dēls, mans krustdēls, arī Jānis, un tam tagad ir mazs dēliņš, nu tam ir ielikuši Jāni otro vārdu, jo es teicu, ka Jānim tālāk jābūt ir noteikti, tad tas ir Miks Jānis. *

Jānis Krūze pārdeva zemi, kas viņam bija piešķirta par piedalīšanos Atbrīvošanās cīņās. Paņemts aizdevums Hipotēku bankā — 30 000 latu. Divos gados māja tiek uzcelta, un 1936.gadā abas ģimenes sāk dzīvot gan parādiem apkrautā, bet savā namā.

Veltas Krūzes atmiņā ir arī mātes stāsts par pēkšņi uznākušo negaisu pēdējo aizsargu svētku laikā, kurš izsauc dīvainas priekšnojautas.

Redziet, pārāk ātri es pazaudēju savus vecākus. Man bija četrpadsmit gadu, kad es pazaudēju jau tēvu, un piecpadsmit gadu, kad mammu pazaudēju. Un tagad es ļoti daudz ko domāju, ko vajadzēja izprasīt un... un ko, bet... bet... bet tanīs laikos par to daudz... tādi gadi vēl bija, par to daudz nedomāja. Un nezināja jau, kas mums priekšā, kas mūs sagaida, ka būs tik drausmīgs liktenis...

Man ir atmiņā palicis pēdējais 18. novembris. Tas bija trīsdesmit devītajā gadā. Četrdesmitā gada 18.novembrī jau tēva vairs mājās nebija. Mums bij svinīgi klāts galds ar svecēm, un mans tēvs jau laikam zināja, kas mums draud. Viņš teica runu, teica, ka būs ļoti smagi laiki un ka lai Dievs dod mums to visu izturēt. Tas ir tāds svinīgs brīdis pie svētku galda.

Sakarā ar to man nāca prātā, ka mana mammiņa bija aizsardze. Un aizsargu svētki bija trīsdesmit astotā gadā vai? Aizsargiem bij kaut kāda divdesmit gadu jubileja vai? Un tad Uzvaras laukumā, kur tas Karātavu kalniņš, tur tika rīkoti aizsargu svētki. Un pēc tam mamma stāstīja, ka aizsargu svētku laikā esot sācies lietus, pērkons, šausmīga vētraÉ Karogi, nu, karogi bijuši tā, viens pēc otra, tā mastos smuki uzvilkti, tie esot nesti pa gaisu un lauzti un... Un tad mammai ienācis kaut kas tā prātā, vai patiešām latviešu tautai būs kaut kas tik šausmīgs jāpārdzīvo. To viņa toreiz teica.*

Padomju laiki vispirms skar Jāņa Krūzes, atbildīga politpārvaldes darbinieka, dzīvi. Viņu arestē 1940.gada vasarā.

Tēva apcietināšana bija... nu, var pat teikt, ka tas bija varoņdarbs no tēva puses. Tanī brīdī es to pat nesapratu. Mans tēvs ir bijis Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Tā ka viņam varonības jau laikam netrūka. Viņš strādāja Politiskā pārvaldē par Izmeklēšanas nodaļas vadītāju. Nu, skaidrs, kad ienāca padomju vara pie mums, viņu no darba tūlīt atbrīvoja.*

Tēvs atrod citu darbu, tomēr:

Lai varētu ieņemt jaunu amatu, jaunā vietā iestāties, no iepriekšējās darbavietas vajadzēja atļauju. Viņš zināja, uz kurieni viņš iet, viņš zināja arī, kādas var būt sekas, ka viņš mājās var arī neatgriezties. Man brāļi bij uz laukiem... es biju iebraukusi kopā ar mammu Rīgā. Man mamma aizsardze bij 5. Rīgas aizsargu pulkā, mamma bija mantzine... Viņai vajadzēja nodot, nu, kā jau kārtīgam cilvēkam, visu, visu, kas viņai skaitījās, kas Aizsargu namā bija, visu to viņa jaunai varai nodeva, kārtīgi visu pēc saraksta, kā pienākas. Nu, vārdu sakot, mamma bija ieradusies Rīgā savus pienākumus pildīt, un es gatavojos iestāties Konservatorijā, tāpēc es cītīgi vien klavieres spēlēju. Un, kad tēvs gāja projām, mamma teica — nu, atvadies taču no tētas. Es vēl tā pabrīnījos, domāju, kāpēc man sevišķi vajag no viņa atvadīties, gan jau pēcpusdienā viņš būs atkal atpakaļ. Un tikai tad, kad es piegāju klāt un viņu uz vaiga noskūpstīju, es redzēju, ka tēvam pilnas acis bij ar asarām. Un pēc tam es vēl izliecos laukā pa logu un noskatījos, kā viņš aiziet. Un tā viņš vairāk atpakaļ neatnāca...

— Un viņš aizgāja prasīt to atļauju?

— Viņš aizgāja prasīt atļauju, un turpat uz vietas tūlīt bija nodrukāta pavēle par viņa apcietināšanu, tā ka mājās mums nekādas kratīšanas nebija. Viņš bija aizgājis pats.

— Vai jums vēlāk kāds pateica, ka viņš ir apcietināts, vai jūs to tā sapratāt?

— Nu mēs jau paši... Mamma jau nu saprata, un pēc tam, pēc kādām desmit dienām, mamma gāja kaut ko tuvāk uzzināt. Arī drusku produktus aiznesa, un es sēdēju Strēlnieku dārzā un gaidīju mammu atpakaļ, un domāju— vai mamma atnāks vai neatnāks, vai notiks tas pats.

Un toreiz es sēdēju, gaidīju mammu un biju ārkārtīgi priecīga, ka viņa atgriezās. Un viņa bija varējusi arī tos produktiņus, kas viņai bija līdz, tos varējusi bij tētim nodot, un bija zīmīte, kur bija parakstīts: “Paldies! Jānis.” Tas bija arī viss. Un pēc tam viņu pārsūtīja uz Centrālcietumu, un tur no mums vairāk nepieņēma absolūti neko.

— Viņš bija nošauts?

— Nē, viņu nošāva tikai četrdesmit pirmā gada 22.jūnijā, tad, kad krievi bēga projām jau, kad sākās jau karš, tad lielāko tiesu tika apšauti visi tie, kas bija apcietinājumā. Tad Baltezerā, tur ir tāda vasarnīca, Jēkabsones vasarnīca... Par to jau arī rakstīts presē. Tur bija... tā vieta bija speciāli ierīkota nošaušanai. Tanī vasarnīcā pēc tam, kad ienāca jau vācieši, kurus mūsu latvieši, citādāk mums vācieši nekādi lielie draugi nebij, bet pēc šitā drausmīgā Baigā gada mūsu... latvieši viņus apsveica kā atbrīvotājus, kas atbrīvoja no šitā briesmīgā boļševistiskā jūga.*

Pēc vīra aresta Bertai Krūzei kā tautas ienaidnieka sievai liegts strādāt par namu pārvaldnieci. Viņa pelna iztiku sev un bērniem VEF, strādājot par spoļu tinēju. Joprojām valda neziņa un cerība, jo pat liktenīgajā 1941.gada jūnija vakarā, redzot vienkopus tik daudz kravas mašīnu, rodas doma — laikam krievi bēgs projām.

Izvešana skar abas ģimenes. Krūzes ģimenē paņem māti ar visiem trijiem bērniem. Stacijā ģimenes tiek sadalītas. Tā kā tēvs jau ir arestēts, no bērniem atšķir māti un aizved uz citu pusi. Vēl tikai atvadoties pie vagona lodziņa māte izmisīgi lūdz rūpēties par jaunāko brāli, kuram tikai desmit gadi. Kā vēlāk izrādās, šķiršanās ir uz visiem laikiem.

Manu mammu pēc tam aizsūtīja uz Soļikamsku. Četrdesmit devītajā gadā ģimenes vairāk nešķīra. Bet četrdesmit pirmajā gadā šķīra ģimenes. No mājas saņēma laukā kopā visus, un pēc tam kādā stacijāÉ Līvijas vecāki bija Šķirotavas stacijā, mūs aizveda uz Torņakalna preču staciju. Un nākošā rītā mūs izšķīra. Mammiņu aizveda uz lēģeriem, un vēlāk viņa Vorkutā ir četrdesmit trešā gada divdesmit trešā oktobrī mirusi. No bada mirusi. Un mēs, trīs bērni, bijām Sibīrijā, cīnījāmies, kā nu varējām.*

Jāņa Krūzes trīs bērni mēģina turēties kopā visus Sibīrijas gadus. Pirmā ziema paiet pusbadā kādā Sibīrijas sovhozā. Papildus sovhoza darbiem viņi piepelnās: brāļi veic dažādus amatniecības darbus, Velta — rokdarbus, tiek pārdots viss, ko vien var pārdot. Tad vecāko brāli mobilizē tā sauktajā darba armijā, jaunākie bērni brauc līdzi kā brīvprātīgie. Darbs Vladivostokā pie kuģu lādēšanas nodrošina iztiku. Kājai paslīdot uz apledojušas laipas, Velta Krūze krīt no augsta okeāna lainera. Kā pati izsakās — viņai paveicās, jo neiekrīt ūdenī, bet gan uz zemāk esošās liellaivas. Seko ilgstoša ārstēšanās, pēc tam viņa ir tik nespēcīga, ka var strādāt tikai vieglu darbu. Viņu nosūta uz grāmatvedības kursiem Komsomoļskā pie Amūras. Tur tad arī viņa iegūst profesiju visam mūžam. Komsomoļskā pie Amūras izsūtītie un notiesātie liek pamatus tā sauktajām komjaunatnes triecienceltnēm.

1945.gadā, kad beidzies karš, demobilizē arī darba armijā iesauktos. Visiem atļauj doties mājās. Veltai, Laimonim un Jānim mājas ir Latvijā, un viņi brauc šurp, kur visus garos gadus viņus gaidījusi vecmāmiņa. Atkalredzēšanās prieks ir tik liels, ka vecmāmiņa neiztur. Viņa saslimst un nomirst. Bērni sāk iekārtot savu dzīvi: darbs, jaunākajam brālim mācības, Velta Krūze apprecas ar ukraini, kura ģimene savukārt 1933./34. gadā Ukrainā nomirusi badā. Viņiem piedzimst dēls. Taču 1949.gada maijā ar divus mēnešus vecu zīdaini uz rokām viņu sūta uz Sibīriju vēlreiz. Tāpat abus brāļus. Vīrs sākumā dodas līdzi, bet ģimenei uzreiz neļauj apvienoties, pusotra gada šķiršanās ir par ilgu, un ģimenes izjūk. Dzīve tiek lauzta vēl reizi.

Velta Krūze strādā par grāmatvedi Krasnojarskā, liela uzņēmuma slimnīcā. Pēc Staļina nāves kļūst vieglāk, tiek izsniegtas pagaidu pases, ar kurām var nedaudz ceļot. Kaut vai uz Jarcevu, kur mīt abi brāļi, kas jau apprecējušies ar izsūtītajām latvietēm. 1957.gadā atkal rodas iespēja atgriezties Latvijā. Darba biedri, ar kuriem sarasts, mēģina atrunāt, bet Velta Krūze uzskata, ka viņa vēl ir pietiekoši jauna, lai vēlreiz mainītu dzīvi, un brauc. Drīz atgriežas arī brāļi ar ģimenēm. Vecāku mājās neviens viņus negaida. Lai sevi lieki nesāpinātu, viņi uz to pusi nemaz neiet.

***

No 1957. līdz 1993.gadam Velta Krūze dzīvo Jūrmalā un strādā par grāmatvedi. Viņa strādā to pašu darbu, kuru tik labi pārzināja un prata viņas māte. Ar mātes roku rakstīti visi mājas rēķini. Veltas Krūzes mazmeita to ņēmusi par pamatu kursa darbam, kurā ekonomikas studente salīdzina mājas grāmatvedību pirms kara un atjaunotajā Latvijas valstī.

***

Kopš 1992.gada Velta Krūze ir arī denacionalizētās mājas pārvaldniece.

1991. gadā Velta Krūze pārdzīvo dziļi saviļņojošu brīdi: vienam dzīvoklītim atbrīvojoties, viņa beidzot var atgriezties savās tēva mājās. Kaut arī dzīvoklītis tagad ir cits, tomēr katrs apkārtnes stūris un koks uzrunā viņu ar seno dienu acīm.

Nākošā rītā es gāju ar Betiju (suni) te staigāt. Es izstaigājos riņķī apkārt, un te pa to skvēriņu pastaigājos, un tad es jutos, jā, patiesi, es esmu atgriezusies. Es jutos ļoti laimīga... Patlaban jau nav modē teikt, ka man iet labi, bet tad es jutos laimīga. Nu, man nav slikti, man ir labi. Un bez darbiņa jau nekad nekur nekas nav.*

Mājas formālā atgūšana vēlreiz apvieno visus — dzīvos un mirušos.

Vecākā brāļa dēls un jaunākā meita — tie arī te ir līdzīpašnieki. Purgaiļa kundze — viņa bija atbildīga par denacionalizāciju Vidzemes priekšpilsētā — mūs uzaicināja visus uz pārrunām. Pēc tam jaunākā brāļa atraitne mūs sagaidīja ar puķēm. Tad abas ar Līviju aizbraucām uz kapiem pie viņas vecmammas, omammas. Turpat arī viņas mammiņa ir apglabāta. Un tur tās puķes nolikām, jo viņa bija tā, kas bija saglabājusi visus šitās mājas dokumentus, atdevusi Līvijai un teikusi: te, meitiņ, ir par māju viss. Līvija vēl bija pasmējusies un teikusi, nu, omammiņ, kam man tie... Tomēr saglabāja, tā ka nekādas arhīvu izziņas mums nebija vajadzīgas, mums viss bija.*

Ne cilvēkam, ne dzīvniekam nav viegli mainīt paradumus.

Un tā man tagad ir divi kaķi. 18.dzīvoklī arī viens runcis, kurš jūtas pagalmā kā saimnieks. Es jau ar saku: ja izlaidīšu savu Murķelīti, viņš taču nemācēs iestāstīt, ka viņam ar te kādas tiesības ir, tas teiks, ka ir sen jau saimnieks bijis, un manu Murķelīti padzīs... , bet šis runcis arī nākot no pagrabnieka, viņš jau ar esot aiz žēlsirdības pieņemts.*

Velta Krūze ir atgriezusies un jau kuro reizi sien pārrauto dzīves pavedienu. Viņas spilgtais pilnasinīgais stāsts liecina ne tikai par vienu dzīvi, bet triju paaudžu perspektīvu šai laikā, kas nevienu triecienu nebija viņai aiztaupījis.

* Veltas Krūzes dzīvesstāsta fragmenti, kas citēti no ieraksta skaņu kasetē nemainītā veidā.

https://www.vestnesis.lv/ta/id/43041, 1997