Vēsturisks gotikas šedevrs un pasaku pils Vispārīga informācija

Château de Pierrefonds ir majestātiska viduslaiku stila pils, kas atrodas Oāzas (Oise) departamentā, Francijas ziemeļos, netālu no Kompjēņas meža, aptuveni 80 km no Parīzes. Šī celtne ir ne tikai viduslaiku militārās arhitektūras paraugs, bet arī 19. gadsimta romantisma un arhitektoniskās iztēles simbols, ko atjaunoja slavenais arhitekts Ežēns Violē-le-Diks (Eugène Viollet-le-Duc) Napoleona III vadībā. Tā apvieno vēsturisko autentiskumu ar 19. gadsimta ideālu par viduslaiku pili, padarot to par vienu no Francijas ikoniskākajām pilīm.

Château de Pierrefonds arhitektūras stils ir viduslaiku gotikas un renesanses stila sintēze, ko 19. gadsimtā romantisma garā pārveidoja arhitekts Ežēns Violē-le-Diks. Sākotnēji 14. gadsimtā celtā pils atspoguļoja gotikas militāro arhitektūru ar aizsardzības elementiem, piemēram, torņiem, aizsargmūriem un paceļamu tiltu. Tomēr Violē-le-Dika atjaunošana (1857–1885) pievienoja romantisma interpretāciju par viduslaiku arhitektūru, iekļaujot dekoratīvus elementus, kas apvieno gotikas smailarkas, vitrāžas un skulptūras ar renesanses iedvesmotām detaļām, piemēram, grezniem interjeriem un heraldiskiem motīviem. Interjeros, piemēram, Salle des Preuses zālē, redzami arī agrīni Art Nouveau elementi, kas raksturīgi Violē-le-Dika radošajai pieejai. Tādējādi pils ir unikāls neogotikas un romantisma apvienojums, kas atspoguļo gan vēsturisko, gan iztēles pilno viduslaiku estētiku.

Vēstures fakti

• Sākotnējā būve (12.–14. gs.) 
  Pirmā pils šajā vietā tika uzcelta 12. gadsimtā Nivelonu dzimtas pārvaldībā, kas piederēja Valuā grāfistei. 1392. gadā karalis Kārlis VI piešķīra Valuā grāfisti savam brālim Luijam Orleānas hercogam (Louis I, Duke of Orléans), kurš no 1393. līdz 1407. gadam uzcēla jaunu, grandiozu pili. To projektēja karaļa galma arhitekts Žans le Nuārs (Jean le Noir), un pils kalpoja kā stratēģisks cietoksnis, lai kontrolētu tirdzniecības ceļus starp Burgundiju un Flandriju, kas tolaik bija Orleānu dzimtas konkurentu – Burgundijas hercogu – kontrolē.
• Iznīcināšana (1617)
  17. gadsimta sākumā, Luija XIII valdīšanas laikā, pils piederēja Fransuā-Anibalam d’Estrē (François-Annibal d'Estrées), kurš pievienojās sacelšanās kustībai pret karali. Kardināls Rišeljē (Cardinal Richelieu) pavēlēja pili iznīcināt, lai novērstu tās izmantošanu kā dumpinieku patvērumu. Tomēr pilnīga iznīcināšana nebija iespējama milzīgo darbu apjoma dēļ, un pils palika drupās vairāk nekā divus gadsimtus.
• Romantisma laikmets un Napoleons I 
  19. gadsimta romantisma kustība atdzīvināja interesi par viduslaiku arhitektūru. 1810. gadā Napoleons I iegādājās pils drupas par mazāk nekā 3000 frankiem. 1832. gadā karalis Luijs Filips (Louis-Philippe) pilī rīkoja banketu savas meitas kāzām ar Beļģijas karali Leopoldu I, piesaistot uzmanību drupām kā romantiskam simbolam. Tās attēloja mākslinieki, tostarp Žans-Batists Kamils Koro (Jean-Baptiste-Camille Corot).
• Atjaunošana Napoleona III vadībā (1857–1885) 
  1850. gadā topošais imperators Napoleons III apmeklēja drupas un 1857. gadā uzdeva Ežēnam Violē-le-Dikam veikt to atjaunošanu. Sākotnēji plāns paredzēja daļēju atjaunošanu, saglabājot "gleznainās drupas", bet 1861. gadā Napoleons III izlēma pārvērst pili par greznu imperatora rezidenci. Violē-le-Diks ne tikai atjaunoja, bet radīja idealizētu viduslaiku pili, apvienojot gotikas un renesanses elementus. Viņš pats rakstīja, ka restaurācija nozīmē "radīt pilnīgu formu, kas, iespējams, nekad nav eksistējusi". Darbi turpinājās līdz 1885. gadam, bet netika pabeigti, jo trūka līdzekļu, un interjera apdare palika nepabeigta. Projekts izmaksāja vairāk nekā 5 miljonus franku, no kuriem 75% sedza Napoleona III personīgie līdzekļi.

Svarīgas personības

• Luijs Orleānas hercogs (1372–1407)
   Karaliskās Orleānu dzimtas pārstāvis, kas uzcēla pili kā varas un prestiža simbolu. Viņa vadībā pils kļuva par vienu no nozīmīgākajiem viduslaiku cietokšņiem.
• Ežēns Violē-le-Diks (1814–1879)
• Slavenais arhitekts, kurš ne tikai atjaunoja Château de Pierrefonds, bet arī strādāja pie tādiem projektiem kā Notre-Dame de Paris un Karaksonas cietoksnis. Viņa radošā pieeja radīja pretrunīgus viedokļus – daži uzskatīja viņa darbu par "teātra dekorāciju", bet citi apbrīnoja viņa iztēli un meistarību.
• Napoleons III (1808–1873) 
  Francijas imperators, kura vīzija pārvērta pili no drupām par greznu rezidenci. Viņa lēmums un finansiālais atbalsts padarīja pili par 19. gadsimta arhitektūras šedevru.
• Prospērs Merimē (Prosper Mérimée)
  Rakstnieks un vēsturisko pieminekļu inspektors, kurš ieteica Violē-le-Diku kā atjaunošanas projekta vadītāju.
• Imperatore Eugēnija 
  Tiek uzskatīts, ka viņa ar viltīgu triku (uz abiem loterijas papīriem rakstot "Pierrefonds") ietekmēja Napoleona III izvēli atjaunot tieši šo pili, nevis Château de Lavardin.

Interesanti fakti mūsdienās

• Château de Pierrefonds ir kļuvusi par iecienītu uzņemšanas vietu filmās un seriālos, pateicoties tās pasaku pilij līdzīgajam izskatam.
  • "Skaistule un briesmonis" (La Belle et la Bête, 1946): Pils kalpoja kā Briesmoņa maģiskā rezidence, kur Kokto izmantoja tās gotikas un renesanses elementus, lai radītu sirreālu un poētisku vidi. Filmēšana gan galvenokārt notika Château de Raray, bet dažas ainas tika uzņemtas arī Pierrefonds, lai izceltu pils mistisko auru.
  • "Divgalvainais ērglis" (L'Aigle à deux têtes, 1948): Šajā filmā, kas balstīta uz Kokto paša lugu, Château de Pierrefonds tika izmantota kā galvenā filmēšanas vieta, attēlojot izdomātas karalistes pili. Filma, kurā galvenās lomas atveido Žans Marē (Jean Marais) un Edvige Feijēre (Edwige Feuillère), stāsta par traģisku mīlas stāstu starp karalieni un slepkavu, un pils arhitektūra papildināja stāsta dramatisko un simbolisko noskaņu.
  Tā kalpoja kā Kemelotas pils BBC seriālā Merlin (2008–2012),
  kā arī tika izmantota The Man in the Iron Mask (1998), 
  The Messenger: The Story of Joan of Arc (1999), 
  Les Visiteurs (1993), 
  Highlander: The Series un Versailles (2017).
  Tās tēls iedvesmojis arī Volta Disneja pasaku pilis, piemēram, Sleeping Beauty un Cinderella.
• Mūsdienās pili pārvalda Francijas Nacionālo pieminekļu centrs (Centre des Monuments Nationaux), un tā ir atvērta apmeklētājiem kā nozīmīgs vēsturisks muzejs. Tā piesaista tūkstošiem tūristu, kuri apbrīno tās arhitektūru, greznos interjerus un apkārtējo Kompjēņas meža ainavu.
• Pils interjers nav pilnībā pabeigts, jo līdzekļu trūkuma dēļ daudzas telpas palika bez mēbelēm un dekorācijām, ko Violē-le-Diks bija iecerējis. Tomēr tas piešķir pilij unikālu šarmu, apvienojot viduslaiku un 19. gadsimta estētiku.
• Pils ir slavena ar saviem krāsainajiem interjeriem, tostarp Salle des Preuses zāli, kurā atrodas monumentāls kamīns ar deviņu "karotāju jaunavu" statujām, kuru vadītāja Semiramisa atgādina imperatori Eugēniju. Telpas rotā heraldiski motīvi, fantastiski dzīvnieki un Art Nouveau stila elementi.
• Apmeklētāji var izstaigāt pili, apskatot tās grandiozās zāles, kapelu un pagrabus, kuros izstādīti vēsturiski artefakti un 1878. gada Parīzes Vispasaules izstādes modelis. Bērniem tiek piedāvāta īpaša grāmatiņa, kas aicina "medīt" dzīvnieku attēlus pilī, padarot apmeklējumu interaktīvu.

Praktiskā informācija

• Pierrefonds, Oāzas departaments, Hauts-de-France reģions, Francija.
• Pils darba laiks:
  No maija līdz septembra sākumam: 9:30–18:00; no septembra līdz aprīlim: 10:00–17:30. Slēgts 1. janvārī, 1. maijā un 25. decembrī.
• Kā nokļūt:
  No Parīzes ar vilcienu no Gare du Nord līdz Kompjēņai (aptuveni 1 stunda), tad ar taksi vai autobusu (līnija 27 vai 27-28) līdz Pierrefonds (20 minūtes). Ar auto pa A1 vai N2 autoceļu no Parīzes (aptuveni 1 stunda). Iespējams, padoms noderēs ikvienam, kurš atrodas Parīzē un vēlas apskatīti kaut ko tās tuvumā.
• Ieejas maksa - 
  Pieaugušajiem ~€6.50,
  bērniem līdz 18 gadiem bez maksas,
  grupām ~€5.30. Iespējams iegādāties kombinētās biļetes ar citiem reģiona pieminekļiem, piemēram, Cité Internationale de la Langue Française Villers-Cotterêts.

Laipni lūgti iepazīt fantastiski skaisto Eiropas vēsturi!